"Dienā cenšos izlasīt vismaz vienu dzejoli - tā ir mana minimālā norma. Lai gan, protams, atšķiras, kā dzeju uztver lasītājs un kā to lasa dzejnieks - nu, gluži tāpat, kā mūziku uztver mūziķi un ar to nesaistīti ļaudis. Katrā ziņā dzejolim jābūt ļoti spēcīgam, lai arī dzejnieks to sāktu uztvert kā spēcīgu tekstu, aizmirstot analizēt to, kādā pantmērā un atskaņās tas rakstīts," saka dzejnieks un tulkotājs Arvis Viguls.

Viņš dzimis 1987. gadā, studējis Latvijas-Spānijas starpkultūru sakarus Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzeju un rakstus par literatūru publicē kopš 2006. gada. Debitējis ar dzejoļu krājumu "Istaba" (2009), par ko saņēmis Dzejas dienu balvu, Latvijas Rakstnieku savienības Literatūras gada balvu kategorijā "Gada debija" un radošo stipendiju no Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas. Otrais dzejoļu krājums "5:00" izdots 2012. gadā, tā manuskripts apbalvots ar Annas Dagdas prēmiju. Tulko no angļu, krievu un spāņu valodas. Atdzejojis Josifu Brodski, Voltu Vitmenu, Federiko Garsiju Lorku u.c. Arvja Vigula dzejoļi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu un čehu valodā. Nākamgad klajā nāks viņa trešais darbs, kura nosaukums bus... "Grāmata". Arī tās manuskripts jau ticis augstu novērtēts, izpelnoties radošo stipendiju.

Arvim Vigulam ir pieklājīga bibliotēka un viņš mīl apmeklēt lietoto grāmatu veikalus un tīmekļa vietnes. Sarunā ar Liegu Piešiņu Arvis stāsta gan par savām vadītajām meistarklasēm, no kurām viņš mācās arī pats, par šobrīd aktuālo "Dzejkoncertu", kura ideja izauklēta pirms gadiem diviem, par dzejas lasīšnu tajā kā vērtīgu pieredzi un pleca sajūtu un arī par to, ko darīt gadījumā, ja dzejolis nav izdevies.

Un tad arī par atdzejošanu, kas Arvja Vigula radošajā ikdienā aizņem nozīmīgu vietu.

"Visa pamatā jau ir alkatība," smejas Arvis. "Izlasu kādu dzejoli svešā mēlē un rodas sajūta - ak, kā es to pats būtu gribējis uzrakstīt! Tad nu vienīgā izeja - to latviskot. Tas ir tas alkatības motīvs. Arī izglītošanas jautājums, varbūt pienākums - paplašināt mūsu dzejas telpu un sapratni par to, kas notiek citur.

Bet šobrīd mana misija ir tāda: esmu izvēlējies Dienvidslāvu valodas: serbu, horvātu, bosniešu, melnkalniešu valodas, kas savulaik tika uzskatītas par vienu. Tāpēc, ka Latvijā maz zināma šī reģiona dzeja. Ja neskaitām mūsu vecmeistaru, piemēram, Knuta Skujenieka veikumu, šajā jomā ir iestājies tukšums. Tā ir mana misijas apziņa. Un atkal mazliet alkatība."

Un kā ar Raini? "Var jau viņa dzejā kaut kas nepatikt, var to nesaprast, bet nenoliedzami - viņam bija izcilā dzejnieka vēriens," prāto Arvis.