"Dzejas dienu laika" trešajā laidienā dodamies uz Ikšķili, lai par dzeju un dzīvi parunātos ar dzejnieci Liānu Langu.

Kāda šogad Liānai šķiet dzejas skaņa un kā viņai skan Dzejas dienas? "Šajās Dzejas dienās dzirdu to skaņu, ar kādu Rainis nolauž degunu Buratino. Garais deguns ir nolauzts, meli ir Raiņa rokās, un Buratino jāsaka patiesība..."

Un kāda (pēc Liānas domām) ir tā patiesība par Raini? "Diemžēl arī šajā Raiņa jubilejas gadā viņa ideju virsotnes neesam sasnieguši, bet vairāk pievērsušies viņa mīlas attiecībām, sadzīvei, biogrāfijai, bet ne idejām. Es pilnīgi noteikti uzvestu viņa lugas, vēlētos redzēt viņa aforismus un idejas uz āra reklāmām visā Latvijā, gribētu lasīt atsevišķus viņa dzejoļus unz plakātiem sabiedriskajā transportā. Katrā ziņā, gribētu redzēt Raini un Aspaziju bez pielīmētām bārdām un parūkām."

Sarunā vēl arī par to, kā Liānai klājies Indijā, kurp viņa devusies ar Hardijam Lediņam veltītu performanci un pārliecinājusies, cik pasaule ir ļoti maza un satiekas tie, kuriem jāsatiekas...

Gada nogrieznī pasaule Liānas Langas dzeju dzirdējusi ļoti daudz. Viņa viesojusies gan Vācijā, gan Kanādā, kur viņas grāmatiņa ķertin izķerta, gan Amerikā. "Katram māksliniekam, kurš dodas uz ārvalstīm, jāfunkcionē kā publiskajam diplomātam... Par mums zina ļoti maz - tāpēc iznāca gan lekcijas lasīt, gan par vēsturi stāstīt, skaidrot, ka latviešu valoda nav slāvu valoda. Ja cilvēkiem saprotamā valodā izstāsta, viņi saprot ļoti labi."

Kuras ir tās situācijas, kad Liāna Langa raksta dzeju? "Nekad nerakstu, ja esmu sašutusi. Man arī nepatīk ielaist kādu savā radošajā laboratorijā. Jo radīšana ir transcendentāls, ar metafiziku saistīts stāvokolis, kuru ļoti grūti verbalizēt. Reizēm tas ir ļoti smagi, reizēm - viegli."

Viņa tic liktenim jeb, precīzāk, cēloņu un seku likumsakarībai - tam, ka indivīda rīcībai viņa paša dzīvē ir ļoti liela nozīme. "Parasti daru tikai to, kam ticu es pati. Un svarīgi arī apzināties, ka tas, ko dara meinstrīms, ne vienmēr ir pareizi. Intelekts ir tas, kas rada spēku nostāties straumē un padomāt - vai gribu plūst līdzi, vai tomēr apstāties un izkāpt krastā."

Visbeidzot, kāda šodien izskatās un izklausās latviešu dzeja?

"Lai gan mūsu dzejnieku jaunākajā paaudzē netrūkst īstu talantu, netrūkst arī tādu, kas raksta dzejoļus-selfijus, kuriem dzejošana ir narcisistiska pašapliecināšanās. Tā ir vārsmas, kas tapušas viegli. Kā selfijs. Ātri nobildē un pats priecājies. Domāt, ka dzejošana ir viegla nodarbe, ir liela kļūda."