"Esmu mēģinājusi nerakstīt - sajūta ir sliktāka. Varbūt citreiz būs citādi - ka labāk būs nerakstīt, nekā rakstīt," saka rakstniece un dzejniece Iveta Šimkus.

Viņas pirmais dzejoļu krājums "Prombūtne" iznāca 2007.gadā, bet šonedēļ pie lasītājiem nonācis otrais dzejoļu krājums "Pēc tam". Poētiski teksti, kas vēlas, operējot ar vārdu, meklēt tā dziļāko jēgu.

Iveta raksta kopš 1999. gada, turklāt raksta prozā. Ko viņai nozīmē šis radošais process - radīšana vārdos? "Tā ir iekšēja, neizskaidrojama, vārdos grūti formulējama vēlme - izteikt kaut ko vārdos," prāto rakstniece.0 "Tas ir vesels sajūtu kokteilis - tur ir egocentrisms, narcisisms - jo mākslinieks ir nepilnīga būtne, kas cenšas sevi izteikt un apliecināt.

Šobrīd rakstīšana ir mani līdzsvara meklējumi. Katrā ziņā, rakstīšana man nenozīmē misijas apziņu.

Mākslinieks jau reizēm nesaprot, kā notiek radīšana, un mākslas darbs nereti ir gudrāks par pašu mākslinieku."

Rakstīšana viņai allaž bijusi tuvu klāt, taču Iveta pasmejas, ka, izņemot laikrakstu "Pionieris", publicēties patiešām sākusi vēlu. Kālab tā? "Laikam jau tāpēc, ka dažādos dzīves brīžos bijušas citas prioritātes, jo ir grūti pateikt apkārtējiem - "Es tagad rakstīšu!" - un aizvērt durvis. Lai dzejotu, jābūt iespējai aizvērt durvis un ne par ko nelikties ne zinis. Ir tādi, kas to spēj - viņiem krājas nemazgātu trauku kalni, apkārtējā vide ir nesakopta, bet - viņi raksta. Man tā ir sagadījies, ka bijuši posmi, kad neesmu varējusi atļauties rakstīt, un ne tikai tāpēc, ka bijušas objektīvas un sadzīviskas grūtības. Nē, vienkārši tāpēc, ka bijušas arī citas intereses. Ilgu laiku esmu veltījusi studijām."