"Dzejas dienu laika" astotajā laidienā - saruna ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi.

Kādas ir Ingmāras dzīves un dzejas skolu attiecības? "Tās nav tik saraujamas, kā reizēm gribētos iztēloties. Dzejoļi allaž bijuši manas reālās dzīves sastāvdaļa," saka Ingmāra. "Dzeja savā būtībā nav tiešs valodas lietojums - tā var būt griezīgāka, skanīgāka, spalgāka; te mēs ieejam metaforu laukā, un tās ir vieglāk uztveramas, nekā tviterī ierakstītās rakstzīmes. Stāsti, ko es izstāstu dzejoļos, ir manas realitātes stāsti - jā, tā saskaras ar to realitāti, kas visiem pieejama. Tas, ka to pasaku tiešākos vai netiešākos vārdos - tas jau ir cits jautājums."

Kāda dzeja Ingmārai šķiet vērtīga? "Tāda, kas fiksē status quo."

Bet kā noteikt, ka dzeja ir pavirša? "Grūts jautājums. Varētu man pārmest galēju subjektīvismu, bet pieņemu, ka ir sastopams kas tāds kā dzejas dzirde. Tas ir tāpat kā mūzika: cilvēks, kuram ir labas ausis, atšķirs pareizi un šķībi nospēlētas notis. Arī dzejā to var redzēt. Dzejas dienās šodien man patīk, ka spējam organizēt gan autorus, gan laiku, nenogurdinot klausītāju. Emocionālu baudījumu guvu, apmeklējot Ineses Zanderes rīkotos dzejas lasījumus pie Raiņa pieminekļa viņa dzimšanas dienā. Jo viena lieta - Dzejas dienas ir manas bērnības atmiņas. Bet pavisam cita ir atrast Dzejas dienu sirds kodolu - ja izdodas tās veiksmīgi uztaisīt, tad ir gandarījums, ka Dzejas dienas ir notikušas!"

Bet kas Ingmārai sagādā gandarījumu Raiņa gadā? "Man patika jauneklīgā filma par Raiņa un Aspazijas kopā būšanu." Bet kas nepatīk?

"Uz nerviem krīt pilsētvides objekti... Vienlaikus lepojos un nožēloju, ka mana pirmā profesija ir vides objektu tēlniecība, tāpēc ieraugot tās šausmas, kas grezno parku ap Operu, man gribas uzcelt žogu un līdz mirklim, kad tie ērmi būs novākti, nelaist iekšā ne viesus, ne mūs, Rīgas iemītniekus."

Ingmāra Balode dzimusi 1981. gadā, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura un maģistra studijas, studē tās doktorantūrā. Strādājusi kā literārā redaktore portālā „¼ Satori”, rakstījusi tekstus laikmetīgajam mākslas centram kim?, veidojusi radio NABA iknedēļas dzejas raidījumu "Bronhīts", kā arī piedalījusies festivāla "Prozas lasījumi" rīkošanā (2004, 2005). Pašlaik ir redaktore apgādā "Mansards". "Tas palīdz kļūt kritiskākai arī pret sevi," teic Ingmāra.

Debitējusi 90. gadu vidū ar dzejoļu, stāstu un rakstu publikācijām Latvijas kultūras preses izdevumos. 2007. gadā izdots pirmais dzejoļu krājums: „Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli”. 2012. gadā klajā nācis dzejoļu krājums "alba". I. Balodes dzejoļi tulkoti angļu, zviedru, lietuviešu, ukraiņu, poļu un čehu valodā.

Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, bet atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autoru darbus. Pie nozīmīgākajiem līdz šim publicētajiem tulkojumiem pieder poļu autores Dorotas Maslovskas romāns „Poļu-krievu karš zem sarkani baltā karoga” (2007), Hannas Krālas romāns „Paspēt brīdi pirms Dieva” (2005) un Ādama Zagajevska dzejas izlasi "Svešā skaistumā", kā arī kultūras izdevumos publicētie e.e. kamingsa darbu atdzejojumi.

Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Piedalījusies dažādos starptautiskos literāros pasākumos, tostarp I Pasaules poļu literatūras tulkotāju kongresā (2005) un Prāgas Starptautiskajās dzejas dienās (2007).

Par poļu mūsdienu dzejnieka Ādama Zagajevska dzejas izlases "Svešā skaistumā" sastādīšanu un atdzejošanu 2010. gadā saņēmusi žurnāla "Latvju Teksti" balvu atdzejā. Divreiz saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu - nominācijā "Labākā debija" (2007) par pirmo dzejoļu krājumu un nominācijā "Labākais dzejas krājums" (2012) par otro. Par Mikolaja Ložiņska grāmatas "Būtnes bēg" tulkojumu - Jāņa Baltvilka balva (2012).