Apgādā "Neputns" klajā nākusi Jāņa Rokpeļņa bilingvālā dzejas izlase, kurai Rokpeļņa dzeju angļu valodā atdzejojusi Margita Gailītis. Dzejas izlasē apkopotā dzeja tapusi dažādos laika posmos, senākā - 1964. gadā.

Dzejnieks neslēpj gandarījumu, ka beidzot viņa dzeja būs lasāma arī valodā, kuru saprot teju lielākā pasaules daļa. "Nezinu, no kā tas ir atkarīgs, bet Nobela prēmijai literatūrā Latvija sistemātiski izvirza te Knutu Skjenieku, te Uldi Bērziņu, bet nevienam no viņiem nav grāmatu angļu valodā! Ļoti žēl... Jo tas ir svarīgi - lai visas zemeslodes pārstāvji var iepazīties ar tekstu, domām, jūtām, kas svarīgas mūsu autoriem."

Starp citu, jau oktobrī Jānis Rokpelnis dosies uz Parīzi,  kur notiks viņa franču valodā tulkotās grāmatas atvēršana.

Jāņa Rokpeļņa šarms raksturīgs gan viņa dzejai, gan ārējam tēlam. "Jā, jā, man ir svarīgi savu apģērbu izjust kā ādu - visbiežāk tā ir melna velveta žakete ar pelēkām biksēm. Velvets ir samta brālēns," smaidot saka dzejnieks. Starp citu, arī jaunais bilingvālais izdevums ietērpts samta vākos...

Vēl sarunā ar Liegu Piešiņu dzejnieks dalās pārdomās par nesen saņemto stipendiju no Nacionālās Rakstniecības atbalsta fonda un kuras ideja ir ļoti produktīva, senseno sadarbību ar animācijas filmu režisoru Arnoldu Burovu un stila smalkumiem dzejā un prozā. Ak, jā - vēl arī uzzinām, par ko Jānim Rokpelnim ir pateicīga Andra Manfelde...

"Dzejā un prozā esmu izteikts liriķis. Kā cilvēks - arī ārkārtīgi ziņkārīgs. Mans hobijs jau skolas laikā bija politika - nevis tajā piedalīties, bet vērot, zināt, būt lietas kursā," atceras Jānis Rokpelnis, kurš daudzus gadus laikrakstam "Diena" rakstījis slejas par visdažādākajām tēmām - politiku, reliģiju, estētiku. "Jo arī publicistika ir proza," ir cieši pārliecināts rakstnieks.

Sarunas gaitā Jānis Rokpelnis pēkšņi pārsteidz ar vaļsirdīgu atzīšanos: "Esmu tipisks kurpnieks, kuram nav kurpju. Jo esmu pilnīgi nespējīgs savā dzejā atšķirt labus dzejoļus no sliktiem! Vienmēr esmu pārsteigts, ka tieši tos dzejoļus, kuri man pašam šķiet labi, lietpratēji noraida. Tāpēc mana recepte ir šāda: izvēlos visniknākos, visšerpākos un patiesākos kritiķus - protams, tos, kuriem patīk mana dzeja, un dodu viņiem lasīt. Jo pēc savas pieredzes zinu: ja līdzās būs nopublicēti divi dzejoļi, no kuriem viens ir labs, bet otrs - vājš, publikācija ir nevis divreiz, bet gan desmitreiz sliktāka..."