Cikla "Dzejas dienu laiks" otrajā laidienā tiekamies ar dzejnieci un rakstnieci Dainu Avotiņu, kura 1965. gadā - Raiņa simtgadē - piedalījās pirmo Dzejas dienu rīkošanā un krājuma "Dzejas diena" izdošanā.

Viņa mīt Ziemeļvidzemē un labprāt stāsta par to, kā viss toreiz bijis un noticis. Kāds gan bija laiks un gaisotne, kad ar pirmajām Dzejas dienām Rainim svinējām apaļu simtu? Turklāt tieši pirmajās Dzejas dienās - 1965. gada 11. septembrī - tika atklāts arī Raiņa piemineklis...

"Atceros gaisotni - tā bija saspringta, bet vienlaikus uz visām pusēm izplūda gaisma. Rainis bija viens no impulsiem.

Sakrita arī, ka tolaik bija vesela plejāde talantīgu dzejnieku un prozaiķu, un cilvēki bija kā traki pēc literatūras! Gaisotne jundīja darīt labu otram.

Atceros arī to milzīgo ļaužu jūru Esplanādē jeb Komunāru laukumā, kas parādīja to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Nedomāju, ka tur bija sadzīti tikai skolēni, bija gan jaunieši, gan bērni, gan ļaudis sirmām galvām. Tas Rainis ļoti skaisti izskatījās, un arī lietus nelija."

Daina Avotiņa savulaik strādājusi gan Latvijas valsts izdevniecībā par redaktori un oriģinālliteratūras redakcijas vadītāju, gan laikrakstā "Literatūra un māksla", un pirmos trīs gadus vadījusi arī Literatūras propagandas biroju.

Kāda ir vēsture, kas saistīta ar Dzejas dienu laiku? "Pašā spriešanā nepiedalījos: tolaik izdevniecībā "Liesma" biju daiļliteratūras redaktore un saviem biedriem un draugiem - grāmatu māte. Par godu Raiņa jubilejai, vajadzēja kaut ko izdot. Bijām gan izdevuši tādu greznu kabatas izmēra grāmatiņu, bet tad ienāca prātā doma par "Dzejas dienu", kuru gatavojām tieši uz Raiņa pieminekļa atklāšanu. Oriģinālliteratūras redakcijā strādāja jauki, gudri dzejnieki, un mums bija uzdevums kaut ko sagatavot uz Raiņa jubileju. No Rakstnieku savienības, ar kuru sadarbojāmies kā cimds ar roku, saņēmām ierosinājumu padomāt. Sēdējām, galvas kopā salikuši, ko no Raiņa varētu izdot. Kopotie raksti jau bija.

Un tad viens no Imantiem - Ziedonis vai Auziņš, citējot Raiņa teicienu "Mainies uz augšu!", ierosināja lasītājiem piedāvāt jauno dzeju. Dot vietu jaunajiem, jo Dzejas dienu uzdevums jau nebija cildināt tikai Raini, bet parādīt, ko jaunu dzejnieki radījuši.

Tad nu "Dzejas dienā" ik gadu publicēja tikai jaunos dzejoļus. Izsijāšanas process bija krietns, līdz publicējamos dzejoļus atzina par labiem esam, turklāt līdztekus dzejai tika publicēta arī tās analīze. Grāmatu izķēra uzreiz - momentā! Tāpēc tā vienmēr tika drukāta milzīgā tirāžā."

Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Ārija Elksne, Māris Čaklais, Jānis Peters - tie bija pieprasītākie latviešu literāti, kuri darbojās Literatūras propagandas birojā. Pirmos trīs gadus to vadīja Daina Avotiņa. "Aizdomīgi skan, bet citādāk tajā laikā nevarēja," atceras Daina un pārraidē atklāj šī biroja rašanās sākumus un darbības principus.

Ko šodien dzejniece novēl pati sev, lasītājiem, Latvijai un dzejai? "Lai vienmēr būtu zaļa zeme, zaļi koki, zaļa dzīve un zaļa dzeja - lai plauktu un uzziedētu, lai talanti rastos lieli! Lai dzīve zaļo un dzeja zaļo. Jo dzeja taču savulaik bija otra maizīte - tā varēja brīnumus darīt, spārnos pacelt un no dubļiem izvilkt."