Jau daudzus gadus ar lielāku vai mazāku intensitātes pakāpi Latvijas, bet it īpaši Rīgas kultūras sabiedrība vārās ap mūsdienu statusam atbilstošas akustiskās koncertzāles nepieciešamību Latvijas galvaspilsētā.

Kaut arī pirms nepilna gada pieņemtajā Ministru kabineta rīkojumā Nr. 673, kura nosaukums ir "Par konceptuālo ziņojumu "Par akustiskās koncertzāles īstenošanas modeli Rīgā"", kur Rīgas akustiskās koncertzāles projekta attīstības starta punkts Ministru kabinetā datēts ar 2004. gadu, jaunas akustiskās koncertzāles projekts uz kādreizējā Latvijas kultūras ministra Raimonda Paula rakstāmgalda stāvējis jau 80. gadu beigās.

Tomēr tajā laikā process nav guvis vajadzīgo virzības ātrumu, ja to vispār var saukt par ātrumu, jo Latvijas valstij nācās glābt citus ugunsgrēkus un izvirzīt citas prioritātes. Bet šodien, 2017. gada 1. oktobrī, kad skan mūsu diskusija, jautājums par Rīgas akustiskās koncertzāles nepieciešamību beidzot ir diezgan reāli pietuvojies valdības mājai. Tāpēc pirms šis jautājums tiek virzīts valdībā, uz sarunu par iecerēm tikt pie jaunas koncertzāles un iespēju atjaunot jau sen mūzu pamesto Vāgnera zāli,  “Klasika” uz diskusiju aicinājusi Saeimas deputātu Intu Dālderi, uzņēmēju Māri Gaili un Kultūras ministrijas valsts sekretāru Sandi Voldiņu. Sarunas gaitā izskan arī muzikologa Arnolda Klotiņa, klarnetista Egīla Šēfera un diriģenta Normunda Šnē viedokļi.

Šībrīža situācija

Kāda ir situācija šobrīd – notiek kas vai nenotiek?

Sandis Voldiņš: “Par Rīgas jeb nacionālo koncertzāli runājot, šobrīd izveidota maza darba grupa, iepirkts konsultants Price Waterhouse Cooper, kas strādā kopā ar mums pie šī jautājuma.

Modelis ir ļoti sarežģīts, kas saistīts gan ar Eiropas naudām, gan t.s. PPP jeb Publisko un Privāto Partnerību. Komandā strādā mūziķi no LNSO, "Latvijas Koncertiem" un konsultanti, mēģinām saprogrammēt paplašinātu projektēšanas uzdevumu, lai sāktu rēķināt naudas, cik tas viss izmaksā.

Jo viena lieta ir Eiropas nauda kā vienreizēja investīcija, taču pavisam kas cits ir PPP. Tāpēc detalizācijas pakāpe ir ļoti svarīga, lai izrēķinātu, cik liela apjoma ieguldījums vajadzīgs. Tas, ka summa nobīdīsies, ir dabiski. Taču, jo precīzāks būs uzdevums, jo vēlāk būs vienkāršāk. Domāju, aprēķini aizņems vismaz sešus mēnešus. Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir tik maz PPP projektu – tiem ir ārkārtīgi sarežģīts īstenošanas mehānisms. Projektam jāizcirkulē cauri vairākām institūcijām, un katra dod savus kometārus.”

Sandis Voldiņš (foto - Kaspars Mauriņš)

“Pēc būtības – PPP teorētiski ir vienkārša, bet praksē – teju neiespējama lieta: piemēram, valsts kādu resursu iedod apsaimniekot privātajam partnerim, kurš, pieliekot savu artavu – zināšanas, spēkus, naudu – saved to kārtībā kā gatavu produktu un atdod atpakaļ lietošanai valstij. Es teiktu, ka šis modelis tika izvēlēts kā tuvāko 5-6 gadu laikā reālākais, jo, kad pagājušā gada vidū sākām skatīties koncertzāles virzienā, Ministru kabinetam tika piedāvātas visas trīs iespējas, kuras tai brīdī bija identificējamas. Anda Sīļa projekts uz AB dambja: tā izmaksas jau 2009. gadā tika lēstas ap 90 miljoniem, un tagad tas būtu jau jāreizina ar divi. Otra  – Rīgas domes ideja attiecībā uz Kongresu nama pārbūvi – tā priekšrocība ir vieta, bet, sarēķinot izmaksas, tie bija aptuveni 50 miljoni, un tā būtu pilnībā budžeta nauda. Trešā iespēja – skatīties uz visiem Eiropas fondiem, kas pieejami, saprotot, vai kādu finansējumu nevarētu pagriezt koncertzāles virzienā. Tieši no šī mērķa tiek finansēts Daugavas stadions – tā bija prioritāte, jo tas nepieciešams nākamā gada Dziesmu svētkiem un tur darbi jau rit pilnā sparā.”

Kā īstenojuma modeļa ieceres tiek rindotas? “Pēc realitātes. Kurš no šiem plāniem ir reālākais. Tas bija diskusiju avots arī mūziķu aprindās – vai mēģinām realizēt šādu projektu, vai gaidām nezināmu nākotni, kad valstī parādītos pietiekošs finansējums, lai no nulles uzcelt par tīro budžeta naudu. Izmaksas veidojas no 3 lieliem blokiem – ir ēka, saturs un cilvēkresursi. Saskaņmā ar Kultūras ministrijas stratēģiju beidzamos trīs gadus lielāko daļu budžeta esam mēģinājuši virzīt uz algām, satura ziņā vairāk skatoties uz projektu tipa finansējumu, un ēkām – nekritiski nemēģinām paļauties uz valsts budžetu, bet skatāmies, kā var uztaisīt dažāda finansējuma modeļus.

Tādā ziņā arī Vāgnera zāli pēc priekšizpētes veikšanas redzējām kā PPP objektu. PPP – viens  no resursiem, kas Latvijā nekad nav īstenots īsti līdz galam, taču redzējām, ka vērts investēt, paskatoties, vai tomēr nav iespējams to pozitīvi atrisināt.

Pasaulē PPP ir diezgan populārs modelis, īpaši Lielbritānijā - manuprāt, Latvijā tas ir neizmantots resurss.  Taču kopumā šāds projekts nozīmē tehniski piņķerīgu dokumentu kopumu – tie ir trīs vai četru ķieģeļu biezuma dokumenti.”

Viedokļi

Egīls Šēfers: “Koncertzāli Rīgā noteikti vajag, turklāt vairāk tā nepieciešama tieši simfoniskajai mūzikai, jo simfoniskajam orķestrim piemērotu telpu Rīgā nav. Nevienas! Ar kamermūziku nav tik slikti - sākot jau ar Latvijas Radio I studiju, Mazo ģildi, Melngalvju nams, Rīgas Latviešu biedrība un tā tālāk.

Egīls Šēfers

Iespējams, būšu nepopulārs savos spriedumos, taču mani gan Latvijā, gan Eiropā vairāk uztrauc merkantilā domāšana pieejā mākslai. Cilvēki domā – ja uzcels telpu, māksla tur radīsies.

Prakse tāda ir – ceļ ēkas, kas ir izdevīgāk, jo ir darbs būvniekam, starpniekam, menedžerim, bet ļoti maz tiek domāts, kas nodrošinās mūzikas procesu. Tā ir liela bīstamība! Ja pirms dažiem gadiem mums nebija, kur ņemt obojistus, trompetistus un mežradzniekus, tad šobrīd jau trūkst arī vijolnieku. Tā ir situācija, kas jārisina steidzami – citādi uzcelsim ēku, direktoram būs skaista alga, varēsim pirkt eksporta preci un rīkot skaistus koncertus, bet uz vietas Latvijā būsim izsmēluši visus mūziķu resursus. (..) Viena lieta ir akustika, taču daudziem neienāk prātā, ka LNSO ir vajadzīgas darba telpas. Orķestris nevar attīstīties, nevar veidot savu kopskaņu, ja tam nav savas telpas. Tas būtu tāpat kā iedomāties, ka Rīgas Dinamo komanda varētu trenēties zaļā pļavā, un, tiklīdz uzkāpj uz ledus, uzreiz kļūst ļoti laba.”

Sandis Voldiņš: "Labā ziņa ir tā, ka jaunajā koncertzālē noteikti tiks plānotas telpas LNSO."

Normunds Šnē: “Koncertzāle... Pirmkārt, tā ir neatkārtojama skaņa – pirmais, ko apmeklētājs, dodoties uz celtni, cer sagaidīt. Otrs ir ir pievilcīga arhitektūra – to var saukt par papildus pievienoto vērtību, taču tas iet rokrokā – mēs taču nerunājam par lielveikalu būvi, bet par ēku, kurai ir mākslas iztēli rosinošas funkcijas. Arhitektoniskā puse ir ļoti nozīmīga, jo forma nekādā ziņā nedrīkst būt atrauta no satura, ko vēlamies tajā iedzīvināt. Treškārt, lai celtne nebūtu pilnīgs pabērns, svarīgs ir tās novietojums pilsētvidē – jāņem vērā gan tie skudru ceļi, pa kuriem pārvietojamies ikdienā, gan tie, kas varētu izveidoties nākotnē, ņemot vērā tās pilsētas attīstības līnijas, par kurām plašāka sabiedrība vēl nemaz nezina. Ceturtais – šīs mājas izmantojamība.

Skaidrs, ka šodien tādās ne pārāk pārtikušās zemēs kā Latvija tikai koncerti nespēj nodrošināt šādas celtnes eksistenci, tāpēc kā pievienotā vērtība varētu būt, piemēram, dažādi foajē, kur var notikt koncerti, izstādes, sarunas, sarunas ar bērniem, nodarbības jauniešiem. Tā var būt vieta, kur iegriezties un paēst pusdienas, vieta, no kuras uz Rīgu var paraudzīties no cita rakursa.

Vietu skaitam jābūt optimālam, ņemot vērā piepildījuma iespējas un akustiskās prasības. Var jau uzbūvēt samērā labu zāli ar 2000 vietām, taču šādās vietās tālākajos balkonos nepamet sajūta, ka nepieciešams tālskatis un visu gribas pagriezt skaļāk, kaut teorētiski viss ir dzirdams.

Normunds Šnē

Viens no jaunās koncertzāles diskusiju virzieniem ir Skanstes rajons. Spriežot pēc amatpersonu izteikumiem, Skanstei tiek piešķirta zelta tīrradņa loma, uz kurieni kursēs bēdīgi slavenais tramvajs un kur tiek prognozēta zibensātra izaugsme. Ja tā tas ir, iespējams, ka viss kārtībā, bet šobrīd nevarētu teikt, ka šī vieta būtu optimāla koncertzālei. Es pats, dzīvodams Pārdaugavā, stipri padomātu, vai doties pāri visai pilsētai ar visai baisu satiksmi sastrēgumstundās – hm, kas varētu būt tas notikums, kas mani aizvilinātu? Tāpēc jautājuma zīme šajā virzienā.”

Šobrīd jaunās koncertzāles iecerētais vietu skaits – 1300.

Kur atradīsies koncertzāle?

Tikpat vecs ir arī stāsts, kur jaunajai koncertzālei būtu jāatrodas. Jau kopš 80. gadu beigām izvirzītas dažādas vietas.

Sandis Voldiņš: “Koncertzāles vietas izvēli noteiks atklāts konkurss – to paredz gan Eiropas nosacījumi, gan PPP procedūra. Tas, ko paredz darbības programma, un kas ir arī tendence Eiropā – ka kultūrai pa tiešo naudu vairs nedod. Jums jāspēj pierādīt, ka radīsit pievienoto vērtību – piemēram, tūrismu utt. Arī reģionālo koncertzāļu nosaukums ir “daudzfunkcionālais centrs”. Viens no variantiem – Rīgs degradētās teritorijas, kuru galvaspilsētā ir aptuveni 14. Lai īstenotu liela mēroga prjektu, jāsaprot, ka šādām vietām var būt daudzi īpašnieki. Taču šobrīd vispirms jānonāk līdz konkursam. Arī Skanstes rajons var būt aktuāls tikai atklāta konkursa rezultātā.”

Ints Dālderis: “Pie koncertzāles jautājuma strādāju jau sešus gadus, iesaistījos visas valsts struktūrfondu plānošanas procesā premjera birojā, līdz ar to manā dienaskārtībā bija gan Rīgas koncertzāle, gan Daugavas stadions, lai panāktu Eiropas Komisijas piekrišanu, līdz ar to man šis ir īpaši svarīgs jautājums. (..) Domāju, tā ir laba secība – ka vispirms tika uzbūvētas reģionālās koncertzāles, nevis vispirms Rīgā. Tā ir  viena no lietām, ar kurām var lepoties reģioni. Vai kāds vēl runā par neveiksmēm? Daļā publikas parādās jautājumi, bet to kļūst arvien mazāk – atbalstošais noskaņojums ir arvien lielāks. Rēzeknē gāja ļoti smagi, Liepājā – tāpat, Cēsīs – mazliet vieglāk. Ventspilī tagad rit karstas  diskusijas, vai tas vajadzīgs un, nedod dies’, vēl ērģeles tur uzbūvēt.”

Māris Gailis un Ints Dālderis

Māris Gailis: “Vēl biju amatā, kad vietu jaunajai koncertzālei biju noskatījis un gribēju rezervēt – tā ir diezgna liela teritorija Klīversalā, Āgensakalna līča krastā, pretī SWED bankai, bet to atdeva privatizācijai. Tur nevajadzētu ne pāļu, neko. Bet tur ir vēl daudz hektāru. Manuprāt, vajag izvirzīt augstus mērķus – Sidnejas opera tapa desmitiem gadu, tāpat Elbas filharmoniju būvēja ilgi, tāmes pieauga – no tā nav jābaidās.

Man ļoti žēl, ka manis ļoti cienītā Helēna Demakova nemācēja līdz galam nomenedžēt līgumu ar Andi Sīli – ja tas būtu citādāk sagatavots, ja vieta būtu palikusi tā pati, būtu uzprojektēts, būtu uztaisījuši, ja visus šos gadus būtu strādājuši. Tas bija elegants projekts.

Nacionālajai zālei būtu jābūt valsts apmaksātai ēkai. Žēl, ka starp valdību un Rīgas vadību nav tādas sadarbības, kāda tā varētu būt būt. Kapēc tik veiksmīgi notika reģinos? Tāpēc, ka tur valdīja lokālpatriotisms, visi apvienojās, lai būtu. Protams, Kultūras ministrija ir visa Latvija. Ja izdodas šo lietu padarīt par fetišu, tad moka, moka un galu galā izmoka. Tagad neko nemokām, un arī nekā nav.”

Ints Dālderis: “Bet kāda milzīga kritika bija AB dambja variantam no visām pusēm – milzīgas izmaksas, uz ūdens, instrumenti cietīs. (..) Pirmkārt, ja ir lieka nauda, tad valsts prioritāte ir ieguldīt cilvēkos, nevis nevis betonā.”

Māris Gailis: “Ja obojistu un klarnetistu tomēr varam rekrutēt, tad zāli - nekādi. Bet, protams, jāgatavo jaunie mūziķi neapšaubāmi!”

Rīgas pilsētas iesaiste

Ints Dālderis: “Kad vispār radās ideja izmantot Eiropas naudu, bija nepieciešams, lai tādi objekti kā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, arī koncertzāle, vispirms tiktu paredzēti Rīgas plānošanas dokumentos, jo tie tur nebija iezīmēti skaidri. Sākās diskusijas, vai Rīgas pilsēta šo sobjektus varētu iekļaut savu prioritāšu dokumentos – panākt to nebija tik vienkārši, kaut tas neprasīja nekādus līdzekļus. Paldies Dievam, tas notika, un tas ir Rīgas ieguldījums.”

Par koncertzāles tapšanu minēts daudz termiņu, kas nav piepildījušies, tāpēc konkrētu laiku Sandis Voldiņš izvairās nosaukt. 2020. gads, kad tiktu pabeigta tās celtniecība, nav reāls. Kopumā Sandis spriež – ja pirmo lāpstas cirtienu zemē varētu veikt 2019. gadā, būtu labi.

Ints Dālderis: “Runājot par politisko vidi un lēmumu pieņemējiem. Ikdienā, tiekoties ar politiķiem, šobrīd situācija ir labāka – reģionālās koncertzāles palīdzējušas saprast, kas tad ir laba koncertzāle, un šobrīd vairs nav sajūtas, ka lielākā daļa politiķu teiktu, ka Rīgā nevajag zāli un kāpēc tas vispār vajadzīgs. Tagad ir nevis jautājums – vai vispār, bet – kā un kad.”

Vāgnera zāle

No neesošas koncertzāles pievēršamies esošai, un pārceļamies uz nedegradēto Vecrīgu, kur atrodas Vāgnera zāle – nams, kas tuvu savai bojāejai, ja netiks steigšus glābts.

Lai gan Kultūras ministrijas garajā prioritāšu sarakstā tās vārds nav atrodams; tā arī nav pieminēta kultūrpolitikas pamatnostādnēs “Radošā Latvija”. Tomēr šīs zāles atjaunošanas aizstāvju netrūkst, kas apvienojuši dažādas sabiedriskās organizācijās. Viena no tām ir Rīgas Riharda Vāgnera teātra ēkas renovācijas fonds un Rīgas Riharda Vāgnera biedrība, kuras vadītājs ir Māris Gailis.

Māris Gailis: “Pirms gadiem trim četriem Arnolds Klotiņš nodibināja šādu fondu un uzaicināja tajā darboties arī manu kundzi Zaigu. Tikko biju pabeidzis Žaņa Lipkes memoriāla būvi, un Zaiga teica – tas tev jādara! Sākumā negribēju, likās – esmu fikss darītājs, un tie pārējie – vairāk runātāji. Ja daru, tad dibināšu savu. Šī ir brīnišķīga niša! Pasaulē ir ap 200 lokālo Vāgnera biedrību, un reiz tāda neformāla organizācija bija arī JVLMA paspārnē. Aprunājos ar muzikologu Miku Čeži un izdomājām, ka dibināsim organizāciju, kuru es varētu vadīt tik ilgi, kamēr dabūjam cauri šo projektu. Esmu strādājis kā attīstītājs, ir kontakti, enerģija. Pirms divarpus gadiem to nodibinājām kopā Egilu Siliņu, Viesturu Gaili, politiķiem. Tradicionāli šīm biedrībām ir mūzikas popularizētāju funkcijas, stipendijas. Bet es par pirmo mērķi izvirzīju padarīt Rīgu atkal par Vāgnera pilsētu – jo Baireitā, piemēram, par to nemaz nezina. Muzejā rakstīts, ka Vāgners jaunības gados strādājis par kapelmeistaru mazās vācu pilsētiņās...”

Viedoklis

Arnolds Klotiņš: “Vāgnera zāles ēka Rīgas centrā – grausts ar milzīgu kultūrtūrisma potenciālu, kas netiek izmantots. Ēkai bijušas divas citas ieejas, viena – no Vaļņu ielas, kas vēl jo vairāk tuvina šo māju pašam centram.

Zāle unikāla ar to, ka Vāgners no tās savā Baireitā pārņēmis trīs elementus – slīpo grīdu, orķestra bedri un satumsumu izrādes laikā. Ja zāli atjaunos tāda, kāda tā bijusi, tā būtu kultūrtūrisma objekts pats par sevi. Visas vietas, kas saistītas ar Vāgneru, cilvēkus visā pasaulē piesaista kā medus piesaista bites.

Ēka jau nav tikai zāle vai divas, tur ir ļoti daudz telpu – tur darbojusies redakcija, rīkotas dejas; tur beidzot varētu iekārtot Rīgas mūzikas vēstures muzeju!

Arnolds Klotiņš

Tikai tagad sākam apjaust, kas tur triju gadsimtu laikā bijis. Muzejam tur būtu īstā vieta un tas būtu ļoti labi apmeklēts. Kā tas atmaksāsies? Telpas varētu arī izīrēt, un tāpēc esmu par to, ka valstij vajadzētu piedalīties tās atjaunošanā. Valsts dotē daudzus teātrus, taču šeit pats galvenais būtu, lai tā piedalītos atjaunojumā. Apakšējā zāle ir brīnišķīga vieta mazas formas muzikālajām izrādēm, klasiskajiem mūzikliem, tur varētu būt arī operete. Tiem, kas mīl autentiskumu, jāatklāj, ka tur uzvestas pat Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”! Tas ir tāds kultūrtūrisma objekts, kuru Rīgā turēt kā graustu ir kauns.”

Pirms gadiem trim VNĪ atzina, ka nav iespējams ar blakustelpām vien ievērojami segt uzturēšanas izmaksas.

Māris Gailis: “Pats svarīgākais: Kultūras ministrija pirms gada pieņēma lēmumu – ieguldot 18 000 eiro, pasūtīt tehniski ekonomisko pamatojumu ar radošo daļu. Esam tālu tikuši! Pienācis brīdis izšķirties, ko īsti darīt. Premjerministrs uzrakstījis jau divas rezolūcijas, radīta darba grupa pie Finanšu ministrijas ar Kultūras ministrijas piedalīšanos, un PPP ir viens no priekšlikumiem. Finanšu ministrija skatās no sava viedokļa – vislabāk pārdot, un viss. Aizmirstam. Otra iespēja – atdot Rīgai, bet Rīga atteicās. Trešais – ka varbūt kāds atrodas, iegulda naudu un atdod. Nereāli. Bet, ja jau valsts nevar ieguldīt akustiskās koncertzāles būvniecībā, vienīgais reālais variants – PPP. Esam diezgan tuvu.

Ja valdība lemtu pozitīvi, varētu pasūtīt “divus ķieģeļus”, kas aizņemtu pusgadu, tad sludinātu konkursu, teorētiski domāju – ja ļoti pacenstos, pēc gada būtu uzvarētājs,  varētu sākt projektēt, un vēl pēc gada – būvēt. Un ātrākais 2021. gadā Vāgnera zāle varētu tikt atvērta.

Tiktu atjaunota vecā baroka zāle dramatiskajiem uzvedumiem, būtu kamermūzikas zāle, ko pazīstam kā Vāgnera zāli, pats par sevi – muzejs. Izpētīju trīs Vāgnera muzejus ap Baireitu. Vāgners ir reliģija, viņš pievelk cilvēkus! Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka gadā mēs tur iekšā dabūtu ap 80 000 apmeklētāju. Bet nekādā veidā tas nebūtu repertuāra teātris, bet gan projektu teātris. Protams multifunkcionāls. Tā ka kultūrtūrismam šī vieta būtu vienkārši oga! Būtu labi, ja mēs būtu kā vaduguns, kas pa priekšu izdzītu taku, tad arī KM būtu vieglāk aiz maza projekta iet ar lielāku projektu.”

Sandis Voldiņš: “Kultūras ministrijas viedoklis šai gadījumā ir pozitīvs. Bija divi iemesli, kāpēc pēc 10 gadu aizmirstības ēku pērn nodevām VNĪ. Reāli redzam, ka vēl četri gadi, un tā ies bojā. PPP bija viens no modeļiem, ko arī attīstījām.  (..) Ar iznomāšnu gan es būtu ļoti piesardzīgs, jo mēs visi zinām bēdīgo piemēru. Vienu teātri – Opereti – jau iznomājām, un zinām, kas tur tagad atrodas... Pats savulaik strādāju Vāgnera zālē – zinu, ka pilnīgi komerciālu darbību tur nevar ielikt. Tā ir ļoti derīga tieši konkrētai vajadzībai – kādai tā tika būvēta.”

Ints Dālderis: “Protams, kultūras funkcija, kas obligāti jāievēro, ir zināms apgrūtinājums.”

Māris Gailis: “Eva Vāgnere-Paskjē man teica, ka Yasuhisa Toyota, Elbas filharmonijas akustiķis, ir tāds Vāgnera fans, ka uztaisīs akustiku arī mūsu Vāgnera zālei.”

Vai ideju virzīšanai attiecībā uz Vāgnera zāles atjaunošanu rokas nesasies tas, ka šobrīd Vāgnera zāle atrodas Finanšu ministrijas, nevis Kultūras ministrijas pārziņā? “Tur jau ir tas āķis, ka informatīvo ziņojumu virza tieši FM. Viņu viedoklis arī būs noteicošais,” uzsver Sandis Voldiņš.