Senās mūzikas speciālists, Rīgas Doma mūzikas direktors, vokālās grupas Schola Cantorum Riga vadītājs, JVLMA profesors Guntars Prānis 7. jūlijā nosvinēja 45. dzimšanas dienu.

Oresta Silabrieža izvaicāts, Guntars dalās atziņās par Augustīnu un Kirkegoru, par laiku, prātu, ironiju, līdzsvaru un mieru. Viņš atceras arī kamerkori Sacrum un savus pirmos soļus gregoriskā dziedājuma pasaulē, kā arī sola klausītājiem savas izanalizētās un aprakstītās "Rīgas misāles" iemiesojumu skaņās jau šoruden.

Kas ir tas, kas Guntarā uztur nemitīgo interesi par dzīvi? "Nebūšu oriģināls, sakot, ka tā ir mūzika - man ir tā privilēģija, ka pats joprojām cenšos praktizēt. Otra lieta - ka nu jau sāc domāt par lielākām dzīves kopsakarībām. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar 19. gadsimta dāņu filozofu Sērenu Kirkegoru un arī Augustīnu, kas palīdz uzturēt iekšejo cilvēku. Viņi abi runā par to, kāda loma ir prātam cilvēka dzīvē. Savā ziņā paradokss: bez prāta tu nevari iztikt, no otras - apzinies, ka prāts ir ļoti ierobežota lieta. Tas mani viņa filozofijā aizrauj.

Vēl Kirkegors saka: kamēr tu tikai teorētiski gvelz par patiesību un patiesības meklēšanu, tas ir un paliek gvelšanas līmenis, jo patiesības meklēšana ir konkrēta kustība, kurā atrodas cilvēks. Un tas man šobrīd der!

Un vēl Kirkegors saka - tas process notiek mirkļos, zibšņos, un cilvēks ir pārāk ierobežots, lai varētu teikt, ka viņš visu laiku atrodas apskaidrotā stāvoklī. Mēs, mūziķi, šai ziņā esam privileģētā stāvoklī, jo mūzika mums bieži palīdz atrasties apskaidrības laukā."

Sarunas gaitā Guntars Prānis atklāj, kad tā pa īstam viņu uzrunājis gregoriskais korālis un senās pasaules burvība. "Nozīmīgs bija mirklis, kad no 1993. līdz 1995. gadam devos uz Vāciju un Austriju. Gregorisko korāli sastapu tā mājās - benediktīniešu klosterī. Svarīgi bija ļauties un piedzīvot. Šis garīgais un emocionālais piedzīvojums arī iezīmēja ceļu - sapratu, ka manā gadījumā tas nav  klasiskais kordiriģenta ceļš. Intereses mani veda virzienā, kas Latvijas kontekstā toreiz bija kas salīdzinoši jauns. Liela nozīme bija arī tam, ka atradu dombiedrus, ar kuriem varējām runājām vienā valodā, visi bijām vienā intelektuālā līmenī - arī tā ir liela privilēģija. "

Šķiet, Latvijā nav otra cilvēka, kurš tik pamatīgi - līdz saknei - iedziļinājies gregorikas vēsturē, attīstībā, vispār viduslaiku un renesanses kultūrā. Tomēr uz jautājumu, kā pētnieks jūtas brīžos, ja gregorisko dziedājumu kāds savieno ar mūsdienu elektroniku vai popmūziku, Guntars neslēpj:

"Beidzamajos gados esmu iemācījies nebūt soģis. Pats savu reizi esmu eksperimentējis. Jo izziņas procesu jau iziet katrs no mums. Vienkārši dažkārt ir skumji, ja gregorika tiek "aranžēta" bez izpratnes un iedziļināšanās."