Latviešu izcelsmes amerikāņu baritons Pauls Berkolds skatītājiem un klausītājiem Latvijā spilgtā atmiņā palicis pēc kolorīti atveidotās Raiņa lomas Baņutas Rubesas veidotajā izrādē "Tango Lugano", kas 1990. gadā tika izrādīta Dailes teātrī. 12. jūlijā Paulam apritēja 60. gadskārta, kuru viņš aizvadīja Latvijā. Tēvzemē viņš ieradies, lai sniegtu meistarklases jaunajiem mūziķiem Siguldā.

Šogad viņa pienākumi saistīti ar tradicionālās mūzikas mācīšanu, ko Pauls veic kopā ar Zani Šmiti. "Visu mūžu esmu bijis saistīts ar klasisko operdziedāšanu, taču beidzamajos gados esmu pievērsies arī tradicionālajai mūzikai - īpaši jau Losandželosā. Liels prieks, ka šobrīd varu sastrādāties ar Zani - izcilu lietpratēju šajā laukā," stāsta Pauls Berkolds, kurš ar Zani Šmiti iepazinies pērn, sniedzot meistarklases mūsu Mūziaks akadēmijā. 

"Šobrīd arvien mazāk dziedu tradicionālās operas, jo esmu sācis domāt par sevi, savu apziņu un to, kas svarīgs man pašam. Latvietība ir ļoti nozīmīga manas dzīves un arī mana darba daļa. Ar to esmu uzaudzis. Darbošanās tradicionālajā mūzikā ir veids, kā varu apvienot abas savas mīlestības - pret savu tautu un mūziku. Verdi, Pučīni - tā jau nav latviešu mūzika. Arī institūtā, kurā strādāju, ir izdevība to veikt. Gandrīz katra nozare ir kā krustceles - kad žanrus savedam kopā, lai atrastu mijiedarbību: teātris un mūzika, deja un mūzika. Institūtā bieži katedras sadarbojas."

Paula Berkolda pirmā loma, uzsākot operdziedātāja karjeru, bijusi "Bohēmā", kur viņš atveidojis Kolinu. Dziedātājs rēķina, ka tas bijis jau pirms 30 gadiem. Līdzās tam - Figaro, Eskamiljo, kuru 1989. gadā dziedājis arī mūsu Baltajā namā. Vēl Pauls dziedājis dažādās dziesmu spēlēs un dažādos citos skatuves žanros. 

Viņš kāpis uz ļoti daudzām operteātru skatuvēm - Baltimorā, Sietlā, Teksasā un citviet. "Mūzikas žanriskais vēriens šodien ir pamatīgs. Pasaulē mūzika mainās. Ir dažādi žanru krustojumi, likmeīgajās kompozīcijās savītas kopā vairākas formas."

Pauls dziedājis arī ļoti daudzu latviešu autoru mūziku. Vaicāts, kuri no komponistiem Paulam tuvāki, viņš atsmej: "Tas būtu tas pats, kas prasīt, kas garšīgāks - ābols vai apelsīns. Tas, ko tu tobrīd ēd! Daudzi komponisti man ir tuvi. Sākumā vairāk pievērsos klasiķiem. Alfrēdam Kalniņam, Emīlam Dārziņam. Arī Arnoldu Šturmu un Tālivaldi Ķeniņu daudz esmu dziedājis. Īpaši labas atmiņas par sadarbību ar Imantu Zemzari. Citējot Djūku Elingtonu, kurš teica, ka ir tikai divu veidu mūzika - laba un slikta, varu teikt, ka man patīk atskaņot labu mūziku, un man arī laimējies - esmu dziedājis tikai labu mūziku."

Pēc Siguldas Paula Berkolda ceļi ved uz Garezera vasaras vidusskolu, kuru, starp citu, šogad absolvē arī Paula vidējais dēls (meitiņai gan vēl pāris gadu jāmacās, toties vecākais dēls ir jau šīs skolas absolvents), tad - atpakaļ uz Losandžeolsu, jo augusta beigās sākas darbs institūtā.

Paula radošā dzīve allaž bijusi kā krustceles: viņš dziedājis, dejojis, organizējis, rīkojis, kārtojis, diriģējis, mācījis. Un atkal - dziedājis. "Tas nāk no bērnības - no tā, kā esmu audzis. Tie bija 60. gadi, Amerikā bija pietiekoši daudz iebraucēju no Latvijas, kuri meklēja draugus, mājas, sabiedrību, kuru mums bija uzdots uzturēt. Darījām visu pēc kārtas: dziedājām koros, veidojām ansambļus, dejojām tautas dejas. Man tas šķiet pašsaprotami. Jā, Latvijā ir lielāka izvēle - tu vai nu dziedi, vai dejo, vai teātri spēlē. Mēs to visu esam darījuši vienlaicīgi, jo svešumā mūsu ir maz. Tas bija tik dabiski - Dziesmu svētkos ne tikai dziedāt, bet arī tos rīkot.

Biju rīcības komitejas priekšsēdis ar apziņu - ja mēs to nedarīsim, kurš tad?

Ja kaut ko gribi, pašam arī jādara."

Pauls neslēpj, ka viņa otrā lielā mīlestība tūlīt aiz dziedāšanas ir diriģēšana. "Jā, mazliet to arī mācījos, taču par savu ceļu neizvēlējos. Bet mums, Amerikā, vienmēr bijis tā, ka profesionālie mūziķi vada korus, tā arī Losandželosas kori nācās vadīt, gatavojoties vietējiem dziesmu svētkiem un arī Dziesmu svētkiem Latvijā. Pēdējos gados pasniedzu Garezera vasaras vidusskolā - tas ir sešu nedēļu kurss, kur vadu kori, lasu lekcijas par latviešu klasiķiem."

Pauls Berkolds dzimis Sietlā. Ameriku viņš sauc par savu dzimteni, taču Latviju uzlūko kā Tēvzemi.

"Vienmēr esmu audzis ar latviešu garu dvēselē. Man vienmēr bijis svarīgi turēties pie latviešiem, bet tas, ka šodien uz Latviju varu atbraukt ne tikai ciemos, bet arī strādāt, sajūtoties kā lielākas tautas daļa, ir ļoti nozīmīgs fakts manā dzīvē."

Pauls Berkolds dzimis un audzis Sietlā, bet skolojies Vašingtonas Valsts universitātes mūzikas fakultātē, kur beidzis dziedāšanas klasi. Maģistra un doktora grādu ieguvis Dienvidkalifornijas Universitātē. Operas mākslas specifiku apguvis Sietlas, Santafē un Hjūstonas jauno mākslinieku sagatavošanas kursos, kā arī Libera Universita di Musica Romā. 

Mūziķis sniedzis koncertus ASV, Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Taivānā, Čehijā un Anglijā, kā arī Latvijā. Kā solists Berkolds piedalījies vairākos latviešu dziesmu svētkos ASV, Kanādā, Vācijā un Austrālijā. Pēdējos gados viņš ir darbojies jaunās mūzikas laukā un pirmatskaņojis dažādus mūsdienu latviešu un cittautu komponistu darbus.

Šobrīd Pauls Berkolds ir vokālās katedras vadītājs Kalifornijas Mākslas un mūzikas institūtā un Kalifornijas jauno mākslinieku vasaras kursu pedagogs. Sniedzis Amerikas vokālās mūzikas kursu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.