Šīgada Bādenbādenes Lieldienu festivāla vērienīgākais notikums ir Pučīni operas "Toska" jauniestudējums, kurā titullomu dzied Kristīne Opolais, Kavaradosi - Marselo Alvaress, Skarpiju - Jevgeņijs Ņikitins, bet "Berlīnes filharmoniķus", kuros spēlē arī Gunārs Upatnieks, vada Saimons Retls. Viņš "Tosku" diriģē pirmoreiz.

Filipa Himmelmaņa režija jau ir paguvusi raisīt lielas diskusijas. Bet par to, kā tapa šī skatuves versija, Gunda Vaivode, apmeklējot operas pirmizrādi, vēlējās aprunāties ar Kristīni Opolais.

Satikšanās notiek nākamajā dienā pēc pirmizrādes, iepretim Bādenbādenes Festspielhaus. Ir pieci pēcpusdienā, Kristīne tikko atgriezusies no stundu garas videointervijas un pusdienām ar sponsoriem, tāpēc glāze ūdens ir tas, kas šobrīd nepieciešams visvairāk. Tiek atrasta vietiņa kafejnīcas "Paganīni" terasē, bet pēc pirmajām minūtēm ir skaidrs, ka "motori un mašīnas šodien ir spēcīgāki par meitenēm". Saruna notiek viesnīcā.

Kāda ir diena pēc pirmizrādes? "No vienas puses - uztraukums it kā ir pāri, un tā vietā nācis morāls nogurums, jo diemžēl beidzamajā laikā arī pēc pirmizrādes turpinās, kā es dēvēju, manas "obligācijas" - intervijas. Visi ņem pa gabaliņam no manis, kamēr pašai nekā vairs nepaliek. Šodien intervijas, arī rīt, brīvu dienu nav. Taču vienalga - ļoti patīkami, jo muzikāli tā bija paradīze! Visos mēģinājumos bijām kopā ar "Berlīnes filharmoniķiem", un tā ir īpaša izjūta - muzicēt ar tādu orķestri," stāsta Kristīne.

 

Toska ir Kristīnes loma. Savā ziņā - zīmīga, jo ir pirmā, ar kuru Kristīne uzstājās Rietumeiropā. "Man pašai tā ir atgriešanās. Gribējās Tosku veidot savādāku, pārtaisīt šo lomu. Ja agrāk vairāk dziedāju ar ambīcijām un fiziskajām spējām, tagad ir posms, kad visu gribas darīt "ar galvu" - tehniski, jo muzikālais jau nekur nepaliek," atzīstas Kristīne. "Tāpēc šobrīd Toska man šķiet jauna būtne - gan muzikāli, gan psiholoģiski. Taču man tas bija ilgstošs darbs - atgriezties pie šīs lomas..."

Un kā Kristīne jūtas, debitējot kopā ar "Berlīnes filharmoniķiem"? "Iekšēji izjutu uztraukumu, bet - mazāk nekā mani kolēģi," pasmaida dziedātāja.

"Ja zini, ko vēlies pateikt un ko darīt, uztraukumam nevajadzētu būt. Man tā ir milzīga pieredze! Jau no pirmā mēģinājuma mums izveidojās īsti laba un abpusēja ķīmija - manai aģentei orķestris jau paziņojis, ka vēlētos ar mani kopā strādāt. Viņi tik skaisti muzicēja! Brīdī, kad tu dziedi piano, viņi uzreiz klausās un spēlē klusāk - tas ir liels retums, kad orķestris ir tik uzmanīgs. Bet viņi var būt uzmanīgi, ja grib," sajūsminās Kristīne.

Laba saprašanās vienojusi arī ar Saimonu Retlu: "Sapratu, ka viņš ir kā vilnis, bet es - kā kuģis."

Bādenbādenes operas zēle ir lielākā visā Vācijā. "Jūtos šeit līdzīgi kā Metropoles operā Ņujorkā. Labi, ka pierasts. Jo lielāka zāle, jo mazāk jāspiež balss."

Runājot par kolēģiem, Kristīne neslēpj sajūsmu: "Paldies Dievam, man vienmēr veicies ar kolēģiem, arī šoreiz bijām kā ģimene, kontakts bija ļoti labs. Pēc mēģinājumiem Marselo mūs vienmēr aicināja savā hotelī," smejas Kristīne.

"Ar Marselo mums abiem jau veidojas plāni - kaut no malas šķiet, ka viņš ir kaprīzs, dzīvē viņš ir ļoti sirsnīgs, atvērts, godīgs, un ar šādiem cilvēkiem man vienmēr veidojas labs kontakts."

Arī Marselo Alvaress Kristīnei velta līdzīgus komplimentus: "Kristīnē atklāju ne tikai lielu dziedātāju, bet arī cilvēku, kurš vēlas strādāt draudzīgā partnerībā. Ikviens mirklis uz skatuves kopā ar viņu ir patiess un godīgs. Man patīk viņas balss - tā ir fantastiska! Izbaudīju katru duetu!"

Šis "Toskas" iestudējums ir moderns. Kāda ideja īsti vadījusi režisoru? "Šis ir jautājums, kas vakar sarūgtināja," nopūšas Kristīne Opolais. "Zināju, ka būs Bū!, taču nedomāju, ka būs tikai Bū!... Jo publika neuztvēra iestudējuma ideju, kas savā būtībā it kā nebija slikta.

Mūsdienu režijas problēma - kaut idejas bieži ir ģeniālas, lielākoties operā ir tā: jo vienkāršāk, jo labāk. Cilvēki nāk klausīties un skatīties. Ja iestudējums veidojas kā trilleris, jātaisa filma, nevis opera.

Šajā iestudējumā ideja bija tāda, ka Toska nemaz nemīl Kavaradosi, un tas jau kopumā ir ļoti jocīgi. "Toskas" nemaz nebūtu, ja nebūtu šīs varones kaislība pret Kavaradosi! Tagad iznāk tā, ka Toska mierīgi nogalina vienu cilvēku mēnesī. Kā tāda noziedzniece. Šajā gadījumā režisors vēlas parādīt, ka viņu attiecības ir prestiža lieta. Filmas versijā ideja nebūtu slikta," iestudējumu analizē Kristīne.

Jau 22. aprīlī "Tosku" koncertvariantā Kristīne dziedās Berlīnes filharmonijā, tad sekos iestudējums Ņujorkā. "Tas būs klasisks iestudējums, kura pirmizrāde gaidāma 3. decembrī. Opernama iecere - atjaunot klasisku, grandiozu skatuvi, līdzīgu kā Dzefirelli laikos, kad atvērās priekškars un jau skanēja aplausi. Mana pirmā "Toska" Rīgā bija traka, otrā - Berlīnes Valsts operā - ļoti klasiska."

To visu varam izbaudīt arī mēs - telekanālā Arte pirmdien, pēc deviņiem vakarā.