Grammy balvas laureāts, amerikāņu komponists  un diriģents Ēriks Vitekers šonedēļ pirmoreiz viesojas Latvijā, lai piedalītos Eiropas koru olimpiādē un sestdienas rītā sniegtu meistarklasi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī kopā ar LTV žurnālisti Evu Johansoni 22. jūlija vakarā vadītu amatierkoru konkursu "Eirovīzijas gada koris".

Intervijā Mārai Rozenbergai viņš atklāj, ka, lai pieņemtu lēmumu piedalīties, vajadzējis vien dzirdēt atslēgvārdus „Latvija” un „simtiem amatierkoru dziedātāju no visas Eiropas”:

"Man, tāpat kā daudziem Rietumu mūziķiem, Latvija ir mītiskā dziesmu zeme, kur visi ik vakaru saulrietā sadodas rokās un kopā dzied. Pieļauju, ka tā gluži nav, bet tā es to iedomājos. Jau daudzus gadus man ir labi pazīstama Latvijas koru skaņa un varenās kordziedāšanas tradīcijas. Un, ja man piedāvā iespēju atbraukt uz Latviju un pieredzēt to pašam savām acīm, tas ir viss, kas man vajadzīgs!"

Mūziķis atklāj savas domas par sacensību mūzikā un kādu iespaidu uz kormūziku var atstāt Eirovīzijas formāts, cik liela nozīme vizuāliem efektiem viņa mūzikā un savu ceļu mūzikā: "Es pats kormūzikai pievērsos ļoti vēlu. Man jau bija 18 gadu. Es tolaik nepazinu notis, biju rokgrupā un spēlēju pēc dzirdes. Korī iestājos tikai tāpēc, ka tur varēja iepazīties ar meitenēm. Tas nostrādāja. Bet pašā pirmajā mēģinājumā mēs dziedājām Mocarta „Rekviēmu”, un es piedzīvoju ko tādu, ko līdz tam nekad nebiju izjutis.

Mani pilnībā aizrāva ne tikai Mocarta mūzikas elegance, izsmalcinātība un melodijas, kas mani apņēma, bet arī fiziskā sajūta, kas pārņēma manu ķermeni, kopīgi ieelpojot, dzirdot harmoniju, disonansi, citas balsis sev apkārt. Un tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka tā bija pirmā reize, kad apjautu, ka varu būt daļa no kaut kā lielāka. Daļa no kopienas, no cilts. Un tas, manuprāt, ir kordziedāšanas pamatu pamats – tā nešķiro rases, nacionalitātes, dzimumus, ādas krāsas. Dziedot mēs esam vienkārši cilvēki. Mēs sanākam kopā, reizē elpojam un kopīgi radām kaut ko skaistu. Tas arī viss".

Vaicāts par mūzikas vietu izglītībā, Ēriks Vitekers uzsver, ka dziedāšana ir ārkārtīgi svarīga nodarbe: "Tā ir viena no labajām lietām, kas diemžēl ir zudusi līdz ar reliģijas lomas mazināšanos sabiedrībā. Kopīga dziedāšana, pirmkārt, vieno cilvēkus. Viņi kļūst empātiskāki, līdzjūtīgāki, viņi ir labāki savas valsts pilsoņi, jūtas piederīgāki kopienai. Otrkārt, dziedāšana tik labi ietekmē ķermeni! Tu pareizi elpo, samazinās stresa hormona kortizola līmenis asinīs un vairojas labie hormoni. Neskaitāmi pētījumi apliecina, ka skolēniem, kas regulāri kopā muzicē, ir labākas sekmes matemātikā un dabaszinātnēs. Ja es veidotu izglītības saturu, mēs katru dienu sāktu ar kopīgu dziedāšanu.

Mani skumdina tendence, ko redzu ASV – ka bērni saņem arvien mazāk muzikālās izglītības. Bērniem līdz desmit gadu vecumam mūzika tiek izņemta no mācību programmas, un viņi pirmoreiz ar to sastopas tikai vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā. Un šajā vecumā jau ir daudz grūtāk viņus iesaistīt, tāpēc pieprasījums pēc mūzikas stundām rūk. Tāpēc arī to izņem no programmas, un beigu beigās mūzikas izglītība bērniem tiek piedāvāta vairs tikai vidusskolā un augstskolā. Un tā izaug jauna nākotnes politikas veidotāju paaudze, kuriem nav pilnīgi nekādas dziedāšanas pieredzes. Viņi pat nezina, ko ir zaudējuši, un ar vieglu roku spēj atteikties no mūzikas izglītībā vispār, liekot akcentu tikai uz eksaktajiem priekšmetiem. Taču pat senie grieķi zināja, ka mūzika ir viens no diženajiem tikumiem. Tā vienkārši ir fundamentāla cilvēka esības daļa. Es nespēju iedomāties izglītību bez mūzikas.

Ēriks Vitekers stāsta arī par to, kā kā atšķiras koru skaņa ASV un Latvijā: "Ļoti vispārinot, kori ASV dzied ar daudz lielāku vibrato, šī skaņa ir kuplāka, bagātīgāka. Latvijas kori skan daudz dzidrāk, smalkāk. Kad rakstu mūziku, es vairāk sliecos šīs latviešu kora skaņas virzienā. Manā mūzikā mēdz būt daudz ciešu akordu, daudz smalku, taisnu līniju, caur kurām it kā cenšos apstādināt laiku. Un latviešu kora skaņa tam ir ideāli piemērota. Tā it kā stāv uz vietas un vizuļo.

Kad diriģēju Amerikas korus, es vienmēr lūdzu viņiem „noņemt” vibrato un dziedāt taisnāk, dzidrāk. Darīt visu to, kas Latvijas koristiem sanāk gluži dabiski. Liela ietekme tajā, kā izjūtu koru skaņu, ir igauņu komponistam Arvo Pertam. Viņa mūziku atklāju, kad biju vēl pavisam jauns, un mani absolūti fascinēja tas, kā šejienes kori to izpilda. Iespējams, tā varētu būt mana vismīļākā skaņa pasaulē. Šīs dzidrās, skaidrās balsis. Un klusums pauzēs. Mūzika ir tikai līdzeklis, kas aizved tevi līdz šim bagātīgajam, piepildītajam klusumam.

Vēl sarunā - par Virtuālā kora projektu, kas pirms dažiem gadiem guva ļoti lielu ievērību videoierakstu vietnē Youtube, ritima nozīmi viņa mūzikā un pašlaik topošo apjomīgo skaņdarbu Sacred Vail, kuram pirmatskaņojums paredzēts nākamgad: "Es ļoti gribētu atvest šo skaņdarbu uz Latviju. Te tam būtu īstā vieta, īpaši jūsu dziedātāju dēļ".

Visu interviju varat izlasīt šeit