"Šķiet, šī bijusi vispiesātinātākā vasara manā karjerā," secina dziedātāja Elīna Šimkus, kura patiesi aizvadījusi muzikāli ļoti bagātu vasaru: tikko atgriezusies no Leigo festivāla Igaunijā, nodziedājusi vairākas operlomas Latvijā un Itālijā, solo koncertu Senās mūzikas festivālā, ražīgi sadarbojusies gan ar diriģentu Māri Kupču un orķestri Collegium Musicum Riga, gan orķestri Coin du Roi un maestro Kristianu Fratimu. Un allaž ir gatava mācīties - arī šī vārda vistiešākajā nozīmē, atkal kļūstot par studenti Latvijas Mūzikas akadēmijā, nu specializējoties senajā mūzikā.

"Pienācis laiks un radusies apziņa, ka grādi un izglītība vairs nav jāiegūst māmiņai, tētim vai Latvijas valstij par prieku, bet gan sevis dēļ," pasmaida dziedātāja.

"Gribas domāt, ka esmu atklājusi savu ceļu mūzikā - un tā ir senā mūzika. Jūtu, ka viena lieta ir praktiskā darbība, taču, jo vairāk dziedu seno mūziku, jo saprotu, cik minimālas ir manas zināšanas šajā jomā un laikmetā. Var jau pats meklēt, lasīt, taču pavisam cita lieta ir to darīt profesionālu pasniedzēju vadībā. Tāpēc lēmums par senās mūzikas studijām ir ilgi briedis, lēni nācis un labi pārdomāts. Tas nav mirkļa untums," stāsta dziedātāja un nešaubās, ka studijas būs iespējams apvienot ar intensīvo profesionālo dzīvi. "Ceru, ka viss izdosies, un klausītāji manos koncertos varēs baudīt vēl pamatīgāku un padziļinātu sniegumu šī laikmeta mūzikā."

Elīna spriež, ka jaunā sezona iezīmējas aizvien tīrāka - arvien mazāk tajā "piejaukumu" no citiem žanriem. "Ar katru sezonu mēģinu būt gudrāka, mācīties no kļūdām... Reizēm citu, reizēm savām.

Ar šodienas skatījumu kaut kaut ko, iespējams, nedarītu, kaut ko nedziedātu, kādu piedāvājumu noraidītu.

Vienkārši cenšos būt gudrāka un darīt to, kas patīk un padodas, audzēt kvalitāti tam, ko daru. Ceļš senās mūzikas interpretācijā ir īpašs, bet arī Vāgnera, Pučīni vai Verdi dziedātājiem ir sava ievirze, kas prasa zināšanas attiecīgajā stilistikā. Studējot un gatavojoties iestājeksāmeniem, esmu secinājusi, ka 17.-18. gadsimta mūzikas interpretācijā jābūt vokāli labi trenētai bāzei akadēmiskajā dziedāšanā. Renesansei ir vēl lielāka specifika."

Elīna arī neslēpj, kā sākusies mīlestība uz seno mūziku, kas to rosinājis un min arī savas lielākās autoritātes šajā jomā.

"Ja ticam, ka visi cilvēki, kurus savā dzīvē sastopam, ir ar nodomu sūtīti, tad senajā mūzikā man tādi ir divi: Māris Kupčs Latvijā un Kristians Fratima Itālijā - viņi man ir Augstākās mūzikas dotie cilvēki," stāsta Elīna.

"Māris mani vienmēr mudinājis, devis ticību, ka man varētu piestāvēt senā mūzika. Ilgu laiku spurojos pretī, tāpēc... Jā, varbūt vajadzēja ātrāk. Taču - kad studēju Rīgā, Mūzikas akadēmijā Senās mūzikas katedras vēl tobrīd nebija, tāpēc pēc bakalaura grāda iegūšanas operdziedāšanas studijas turpināju Norvēģijā, maģistra grādu iegūstot interpretācijas mākslā ar specializāciju Mocarta lirisko soprānu lomās. Redz, jau tobrīd manī mitusi vēlme pēc agrīnā klasicisma. Nekad ne Verdi vai Pučīni, vai Vāgners, ne arī lielo krievu komponistu operas - tas nekad nav bijis mans aicinājums. Toties senā mūzika nākusi ļoti dabiski."

Sarunas gaitā dziedātāja stāsta par saviem šīsvasaras muzikālajiem piedzīvojumiem, neslēpj sajūsmu par Itālijā un nupat - arī Leigo mūzikas festivālā piedzīvoto ("14 milzīgi autobusi no Latvijas, mūzika, ezers, daba, kalni, lejas..."), sadarbību ar maestro Risto Jostu, kura vadībā Tallinas Nacionālajā operā jau novembrī sāksies darbs pie "Figaro kāzu" jauniestudējuma, kurā Elīnai uzticēta Suzannas loma, kā arī Trio Angelicus radošajām aktivitātēm, kuras gaidāmas arī Latvijas Radio studijā.