Sestdienas Rīta intervijas viesis "Klasikā" ir pasaulslavenā orķestra "Berlīnes filharmoniķi" mūziķis - latviešu kontrabasists Gunārs Upatnieks.

Runājam par dienišķo un neikdienišķo viņa dzīvē, sveram, cik smags ir kontrabass, ko tas darīs nākamnedēļ gaidāmajā festivālā Sensus un spriežam, kādai vajadzētu būt jaunajai akustiskajai koncertzālei Rīgā...

Iepriekšējo reizi ar Gunāru tikāmies pagājušā gada novembrī, un lūk, ko viņš stāstīja intervijā Intai Zēgnerei...

Kas noticis beidzamā pusgada laikā? "Bijis ļoti daudz spilgtu notikumu - gan ar "Berlīnes filharmoniķiem", gan personīgi," stāsta Gunārs un pasmaida, ka "lielākais izaicinājums šobrīd ir festivāla Sensus rīkošana Liepājā un Ventspilī - lai savāktu šos lieliskos mūziķus un atvestu uz Latviju, paņēmis lielu daļu radošās kapacitātes". 

Protams, būtiska bijusi Elbas filharmonijas ieskaņošana Hamburgā. "Tas bijis interesantiem notikumiem piesātināts pusgads," teic Gunārs un atklāj, kā īsti tika ieskandināta šī grandiozā celtne: "Vienlaicīgi tika spēlēts un dejots, piedalījās vairāki kori un vairāki desmiti mūziķu. Sākām ēkas pašā apakšā un pavisam lēnām - spēlējot, dejojot, dziedot - procesija pārvietojās augšup. Visi varēja pilnā krāšņumā izbaudīt jaunās ēkas skaistumu!"

Runājot par jaunām koncertzālēm... Kādai vajadzētu būt koncertzālei Rīgā? "Tas patiesi ir mans tīri subjektīvais viedoklis, kas citiem patiks, citiem ne. 

Nevaram neņemt vērā Latvijas finansiālos apstākļus. Tas, ka varētu arī neizdomāt jaunu divriteni un šajā jomā nemēģināt izdomāt ko pavisam ekskluzīvu, tādā veidā ietaupot daudzus miljonus - tas varētu būt ļoti būtiski.

Skatoties, kā strādā jaunā Parīzes vai Elbas filharmonija, kas ir pilsētas simbols, kas piesaista miljoniem tūristu un par ko pilsēta šobrīd ir ļoti lepna... Jā, tur tika izdots daudz par daudz naudas tehnisko aspektu dēļ, bet tajā pašā laikā kongresu nama funkcijas, dzīvokļi, viesnīca, kas šeit iekārtota, ne mazākajā mērā nemazina ēkas nozīmi! Tas ir prestiži - šeit uzkavēties.

Starp citu, tā viesnīca nemaz tik laba nav - par to pats pārliecinājos -, jo viss ieriktēts samērā nelielā telpā. Taču neredzu nekādu problēmu, ja koncertzālē tiek apvienotas vairākas lietas. Bet primārā, protams, paliek koncertzāle.

Mūziķiem tas netraucē, ja šeit notiek arī konferences. Ja tā var ietaupīt miljonus no nodokļu maksātāju naudas... Svarīgākais, lai taptu, jo tas ir paradokss, ka Rīgā nav savas akustiskās koncertzāles!

Domāju, ka Liepājas "Lielais dzintars" - kaut, protams, var diskutēt par vairākām lietām -, ir pierādījums tam, ka ir iespējams par budžetam salīdzinoši saprātīgām cenām uzcelt dizainiski fantastisku ēku, kas piesaista labākos Eiropas mūziķus.

Latvijā tas tiešām ir labs piemērs. Salīdzinājumam - Elbas filharmonija izmaksāja 20 reižu dārgāk nekā "Lielais dzintars". Šokējoši! Ja Rīgā varētu uzcelt desmitreiz lētāku zāli, visi būtu stāvus laimīgi, un pilsēta ar to tikai iegūtu."

Gunārs "Berlīnes filharmoniķos" šobrīd nospēlējis sešas pilnas sezonas. "Jūtos fantastiski! Nevaru vien beigt jūsmot par savu darbu un to, kā man paveicies..."

Vaicāts, vai pasaulē ir daudz solo spēlējošu kontrabasistu, Gunars atbild noraidoši: "Galīgi ne daudz, tā ir ekskluzīva grupiņa, kurā man paveicies iekļūt. Citi kolēgi paši finansē savu uzstāšanos... Mēs, kontrabasisti, nebūt nelepojamies ar tādu brāļu un māsu pulciņu kā vijoles, čelli un klavieres..."

Vairāk un plašāk klausieties sarunā!