3. septembrī Sv. Pētera baznīcā Valsts Akadēmiskais koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris igauņu diriģenta Andresa Mustonena vadībā atskaņoja Rietumeiropā mājojošā krievu komponista Aleksandra Raskatova "Bizantiešu mesu" – skaņdarbu, kuru pirms vairākiem gadiem pasūtinājis Stambulas Mūzikas festivāls, un kurš kopš tā laika vairākkārt atskaņots Rietumeiropas nozīmīgākajās koncertzālēs.

Līdzās šim vokāli instrumentālajam lieldarbam skanēja populārais orķestra cikls, kuru vairākkārt esam dzirdējuši Kremerata Baltica izpildījumā – "Gadalaiku izklāsts". Ar pasaulē atzīto komponistu Aleksandru Raskatovu dienu pirms viņa mūzikas autorvakara Edgars Raginskis tikās Latvijas Radio studijā.

Edgars Raginskis: Raskatova kungs, ir liels prieks un pagodinājums satikt jūs Latvijā un sarunāties jūsu mūzikas autorvakara priekšvakarā!

Aleksandrs Raskatovs: Jā, šīs izjūtas ir absolūti abpusējas. Esmu priecīgs būt Rīgā, šī ir ļoti skaista un mājīga pilsēta, kur ik uz soļa jūtu īpašu atmosfēru, tādu kultūras un dvēseliskuma smaržu.

Ļoti patīkami to dzirdēt. Sakiet, lūdzu, no kuras pilsētas pie mums esat atlidojis? Ar savu mūziku jūs ceļojat teju vai pa visu pasauli!

Jā, savu draugu lokā mēdzu jokot, ka es pamazām nobīdos uz Rietumiem, un šobrīd esmu nokļuvis gandrīz līdz Atlantijas okeānam. Labu laiku dzīvoju Vācijā, tad pārvācos uz Parīzi, tad mitinājos gandrīz pašos Francijas dienvidos, šobrīd atkal esmu Parīzē, bet kurp došos tālāk, pat neuzdrošinos minēt.

Rietumeiropas vietas, kuras tikko pieminējāt, šobrīd ir visnotaļ nemierpilnas, visā pasaulē emocijas bango pāri malām. Kādas domas valda jūsu galvā, kam jūs ļaujaties vai ko mēģināt kontrolēt?

Protams, ka šobrīd valdošās vēsmas manī rada rūgtumu un skumjas, jo piederu pie tiem cilvēkiem, kuri nīst jebkāda veida agresiju kā līdzcilvēku ietekmēšanas līdzekli un dzīvesveidu. Cieš ne jau tikai Nica vai Parīze, cieš visa cilvēce. Varētu domāt, ko gan es, komponists, varu izdarīt? Es savā pieticīgajā darbā varu tikai paust attieksmi pret notiekošo, parādīt, ka šāda situācija nav pieņemama.

Neesmu politiķis, taču arī mūziķiem ir pienākums reaģēt, nedrīkst dzīvot ziloņkaula tornī un nodarboties ar tehniskiem vingrinājumiem, izliekoties, ka apkārt nekas nenotiek.

Esat izglītots komponists un labi pārzināt mūzikas materiāla attīstīšanai nepieciešamās tehnikas. Tomēr katrs klausītājs, kurš saskāries ar jūsu mūziku, tūdaļ saklausīs vai sajutīs, ka tehniskie paņēmieni jums nav primārais, nav pašmērķis. Reiz kādā intervijā teicāt, ka Rietumos daudzi komponisti savā mūzikā uzdod tehnisko jautājumu “KĀ?”, bet pārāk maz dzirdams jautājums “KAS?”, tātad pievēršanās mūzikas jēgai un būtībai. Vai šīs vēl arvien jums ir aktuālas problēmas?

Kad sāku komponēt, līdzīgi kā citi mūziķi, arī es ar interesi uzsūcu katru Rietumu mūzikas kultūras lāsīti, kuru izdevās notvert. Tagad notiek pretējs process, ko es mēdzu salīdzināt ar zirnekļa tīklu, ko auž no divām pusēm. Pirms pāris gadiem Milānā man radās iespēja satikt Umberto Eko, tikšanos organizēja La Scala teātra atbalsta klubs. Pavaicāju, ko viņš domā par avangardu, uz ko Eko atbildēja, ka līdz 50 gadu vecumam uzskatījis, ka ir vērts nodarboties ar laikmetīgo tehniku apzināšanu un izpēti. Taču pēc 50 gadu sliekšņa viņa domas mainījās, jo šajā vecumā, lai kaut ko jēgpilnu paveiktu, šādai izpētei vienkārši neatliek laika. Pilnīgi piekrītu Umberto Eko – manuprāt, noteiktā vecumā ir jāatmet viss liekais un jācenšas pateikt svarīgāko, attaisnot mūsu eksistenci šajā pasaulē.

Un kas jums ir esenciāli svarīgākais šobrīd, 2016. gadā?

Vienā vārdā to izteikt, protams, nav iespējams, ja to varētu, tad nebūtu nekādas jēgas rakstīt mūziku. Taču ir kāds daudzuprāt vecmodīgs vārds, kura nozīme mūsdienās devalvēta, zaudējusi savu nozīmi merkantilas sabiedrības ietvarā. Tas ir humānisms, kam nav vietas spēļu, vardarbības, seksa un naudas pasaulē. Mums, mūziķiem, tam ir jāpretojas. Vismaz tās mūzikas pārstāvjiem, par kuru šobrīd jūsu radio sarunājamies. Šai mūzikai jāpretojas valdošās vardarbības vējam daudzās pasaules valstīs. Kādā veidā katrs to dara, ir viņa gaumes un talanta jautājums, bet es savu pieticīgo spēju robežās cenšos tā rīkoties.

Vēl ar Umberto Eko pārrunājām, kā iespējams, lai literatūra un mūzika būtu vienlaikus saprotama plašam klausītāju lokam un apmierinātu arī erudītu mūzikas pazinēju vajadzības. Vai tas maz iespējams? Manuprāt, Eko labākajos darbos autoram tas ir izdevies.

Viņš lietoja terminu “divējāds ceļš” kā apzīmējumu savu centienu mērķim. Šo divējādo ceļu jāiet, izvairoties no lieka populisma vai elitārisma, un tas nekādā ziņā nav viegli, bet man šķiet ļoti būtiski.

Esat sev nospraudis šādu mērķi?

Apzināti nē, bet zemapziņas līmenī modelēju savu “ideālo klausītāju”, kādu vēlētos sastapt koncertzālē. Domāju par šo jautājumu, un komponējot bieži esmu nevis “es-komponists”, bet “es-klausītājs”, kurš manu radošo darbu klausās no malas.

Vai pēdējos gados mainījusies jūsu kompozīcijas metode? Vai mūzika pie jums atnāk viegli vai gluži pretēji – ar lielu iekšēju cīņu?

Katrs gadījums ir individuāls. Pirms dažiem gadiem sarakstīju operu pēc Mihaila Bulgakova “Suņa sirds” motīviem, un izdarīju to praktiski bez melnraksta, vienkārši piesēdos un pierakstīju notis. Pats nobrīnījos, ka tā gadījās, bet tobrīd pat īpaši nelauzīju galvu skepsē, vienkārši darīju darbu. Iespējams, tādēļ, ka pakausī elpoja darba nodošanas termiņš. Bet gadās arī citādi.

Es tomēr visur, kur dzīvoju, esmu ciemos – Vācijā nebiju vācu komponists, Francijā netapu par franču skaņradi, dzīvoju sava veida tunelī, kurā kultūru robežas mēdz izplūst.

Šādās situācijās, ticu, ir nonākuši arī citi, un te rodas zināma bīstamība “vārīties pašam savā sulā”. Katrs skaņdarbs ir individuāls, arī es attīstos un mainos, tādēļ bieži vien tā metode, tā pieeja, kas šķita loģiska agrāk, paejot laikam, kļūst nepieņemama.

Kādā žurnālā nesen lasīju par irāņu izcelsmes kanādiešu rakstnieku, kurš meklē savas saknes, meklē māju izjūtu, un šī iemesla dēļ apciemo Teherānu, tikai lai saprastu, ka, līdzīgi kā Kanādā viņu uztver kā irāni, Irānā viņš ir svešinieks – kanādietis. Par māju un ciemos atrašanās situāciju – kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Krieviju? Vai jūs Krievijā uzskata par krievu komponistu?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo Krieviju atstāju pirms 22, 23 gadiem, un kopš tā laika dzimtenē esmu bijis tikai savu skaņdarbu atskaņojumu reizēs. Jā, mani ir nodarbinājis šis jautājums, jo tas tomēr ir pašidentifikācijas elements. Ja es zinātu atbildi, es noteikti to sniegtu. Bet vispār ir tāda Aivsa “Neatbildētā jautājuma” izjūta, vai varbūt tā ir atbilde, kas palikusi bez atbilstošā jautājuma... Acīmredzot, katram no mums ir savs liktenis. Mālers mēdza saukt sevi par “cilvēku, kuram laupīta dzimtene”, vienlaikus viņa mūzikā lieliski varam saklausīt viņa izcelsmes vietu. Dažādi komponisti šādās situācijās rīkojušies atšķirīgi – Igors Stravinskis lieliski adaptējās katrā vidē, kurā nonāca, bet Sergejs Rahmaņinovs, būdams trimdā ASV, nespēja tikt pāri skumjām un nostalģijai pēc Krievijas, un ļoti cieta. Es runāju tikai par krievu komponistiem, protams.

Man ļoti pietrūkst Krievijas dabas, meža, jūtu ar to ciešu saikni. Mežs man vienmēr būs tuvāks par palmām, tās man patīk uz pastkartēm.

Svarīgas ir saknes?

Jā, tās pašas bieži piesauktās saknes. Man grūti atbildēt, ko par mani domā zemē, no kuras ļoti sen esmu aizbraucis, jo mani personīgie kontakti ar Krievijas draugiem un kolēģiem ir ļoti lielā mērā apsīkuši. Ilgstoši dzīvojot Krievijā, es droši vien justu tādu pašu šoku un svešatnes izjūtu kā jūsu piemērā minētais Kanādas irānis. Divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams ne tikai tādēļ, ka tu esi mainījies, bet arī upe ir mainījusies, kļuvusi seklāka vai tieši pretēji – dziļāka. Tādēļ šobrīd dzīvoju tajā ģeogrāfiskajā vietā, kur dzīvoju.

Un arī metafiziskajā vietā. Nerodas iespaids, ka jūs būtu cilvēks, kurš skumjās un nostalģijā bieži atskatās pār plecu. Tieši pretēji, jūs lūkojaties uz priekšu nākotnē un tverat katru iespēju, ko dzīve jums piedāvā.

Katram no mums ir zināma tendence idealizēt pagātni, īpaši gadiem ritot.

No vienas puses, es gribētu būt vēl atvērtāks, no otras puses – informācijas pārbagātība ir tikpat kaitīga kā tās trūkums, tādēļ es ļoti pieticīgi priecājos par to pasauli, kas paveras man visapkārt. Mūsdienās, kad daudzi cilvēki 12 stundas nepārtraukti “sēž” internetā un uzzina visu, kas notiek pasaulē, man rodas jautājums, vai tas tiešām ir svarīgs priekšnoteikums, lai rakstītu mūziku. 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma komponisti, kuri paši vilka līnijas uz nošpapīra un veica miljoniem lieku kustību turp un atpakaļ no tintes trauka, pamanījās uzrakstīt vairāk mūzikas, padarīt vairāk darba, nekā mēs, kuri lidojam lidmašīnās un zinām sev nelietojamu informāciju par jaunākajiem notikumiem Jaunzēlandē. Ļoti dozēju informācijas daudzumu, kam ļauju sev piekļūt.

Tātad sociālajos tīklos jūsu nav?

Jā, apzināti esmu norobežojies no sociālajiem tīkliem, no informācijas plūdiem man visapkārt. Tā nav īsti poza vai untums, bet nepieciešamība rast laiku sev. Neesmu Mauglis vai polārlācis, taču, redzot, cik strauji un neatgriezeniski iesūc informācijas atvars, kā tāds melnais caurums, man no tā kļūst bail, un es to nevēlos.

Tad kā jūs organizējat savu iekšējo telpu? Kur tur ir vieta mākslai, literatūrai, vaļaspriekiem, sportam?

Šobrīd mājoju valstī, kur vajadzību topa galvgalī atrodas ēdiens, un tas mani nomāc. Cenšos pretoties ar savu aizraušanos – grāmatām, ciešripām un īstiem, patiesiem cilvēciskajiem kontaktiem.

Lietišķai saziņai der e-pasts un īsziņas, bet es esmu vecmodīgs un vēl arvien augstu vērtēju cilvēka balss skaņu un klātbūtnes izjūtu.

Tāpēc man ļoti liels prieks būt Rīgā un satikt jūsu mūziķus – tie ir ļoti patīkami cilvēciskie kontakti, man dārgi mirkļi. Tā ir enerģijas apmaiņa, kas ne vienmēr un visur iespējama.

Runājot par šīs tikšanās rezultātu un iemeslu, kādēļ esat Rīgā, kas nezinātājam ir svarīgākā informācija par Bizantiešu mesu?

Skaņdarba rašanās zināmā mērā bija nejaušība, katrā gadījumā, kad pasūtītājs – Stambulas Mūzikas festivāls – mani uzrunāja, sāku nopietni prātot par mūsu dažādās kultūras vienojošajiem elementiem. Vienā mirklī atskārtu, ka krievu pareizticība taču ir bizantiešu izcelsmes, un manā iztēlē uzausa Konstantinopoles veidols. Turklāt 16 vai 17 gadu vecumā pēc sava skolotāja Jurija Holopova ierosinājuma uzrakstīju studiju darbu par krievu baznīcas daudzbalsību – šo soli, kā noprotat, padomju laikos neviens ar karstu sajūsmu neuzņēma, taču mana uzplaukusī sirsnība un interese pret baznīcas mūziku saglabājās. Tāpēc piedāvājos uzrakstīt lieldarbu korim un orķestrim ar 4. gadsimta svētā, Sirdsskaidrā Sīrijas Efraima tekstiem, tiesa, krievu, nevis sīriešu valodā. Kas vēl par to būtu jāzina? Šim skaņdarbam cauri vijas varbūt ne vienmēr dzirdams tradicionālais dziedājums, kurā esmu iedvesmojies no Marsela Peresa ansambļa "Organum" muzicēšanas kādā man sen un nejauši trāpījušamies ciešripā ar bizantiešu dziedājumu. Noteikti jāpiemin arī pareizticīgo baznīcas melismatiskā dziedājuma jeb "знаменный распев" elementi, šo dziedāšanas manieri nopietni studēju, jo īpaši tradīciju, ko sauc "фитное пение" – šifrēts muzikālais materiāls, ko jaudāja atskaņot tikai īsteni meistari. Neiedziļinoties tālākā analīzē, kas šobrīd būtu lieka, varu atklāt, ka meklēju un atradu pēctecību bizantiešu un krievu pareizticīgās mūzikas tradīcijā, kur jūtama zināma orientāla elpa. Un sarunas sākumā pieminētās dvēseles sāpes par apkārt notiekošo, skumjas par vientuļas dvēseles bezpalīdzību – tās savādā kārtā atrodamas arī Sīrijas Efraima vārsmās.

Kādas vibrācijas sajutāt Turcijas klausītājos pēc jūsu mūzikas atskaņojuma? Kādas bija atsauksmes?

Klausītāji reaģēja negaidīti atsaucīgi, viņi bija saviļņoti. Atzīšos, nelasu turciski, tādēļ nepārlūkoju recenzijas, taču festivāla organizētāji vēlāk atsūtīja visnotaļ jūsmīgus citātus no angliski iztulkotām recenzijām. Tas bija 2012. gadā, nezinu, kāda reakcija būtu šobrīd. Starp citu, pirmatskaņojumu "Bizantiešu mesa" piedzīvoja vienā no ļoti nedaudzajām Stambulas kristiešu baznīcām, senākajā turienes dievnamā.

Tā kā Helsinkos jau dzirdēju šo skaņdarbu arī Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" sniegumā, gribu uzsvērt, cik pateicīgs esmu jūsu brīnišķīgā kora mūziķiem par viņu kvalitatīvo dziedājumu. Man ļoti patīk, kā viņi dzied!