Tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanām, "Klasikas" vilnī skan raidījums, kurā Edgars Raginskis izvaicā četru 12. Saeimas kandidātpartiju pārstāvjus par viņu politisko spēku kultūras prioritātēm.

Sasakaņā ar statistikas datiem četras partijas, kuras, visticamāk, iekļūs nākamajā parlamenta sasaukumā un tādēļ izvēlētas šim raidījumam, ir sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa" (raidījumā to pārstāv Sergejs Dolgopolovs), partija "Vienotība" (Ints Dālderis), Zaļo un Zemnieku savienība (Dana Reizniece-Ozola) un Nacionālā apvienība (Dace Melbārde).

Katrs no minētajiem pārstāvjiem raidījumā sniedz pārskatu par savu un partijas viedokli šādos jautājumos:

  • VKKF finansēšanas modelis un finansēšanas avoti turpmākajos gados
  • radošās personības statusa stabilizēšana
  • valsts un pašvaldību dialogs / sadarbības uzlabošana (piemēram, koncertzāļu un muzeju darbības nodrošināšana)
  • profesionālās kultūrizglītības kompetences centru projekts un tā virzība
  • nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana
  • Latvijas simtgades svinību gada būtiskākie akcenti
  • Latvijas Kultūras kanona aktualitāte (piemēram, potenciālu skolu izglītības programmu kontekstā)

 

VKKF finansēšanas modelis un finansēšanas avoti turpmākajos gados

Ints Dālderis
"Finanses Kultūrkapitāla fondam varētu piesaistīt lielākas. Svarīgākais, ka tas ir neatkarīgākais finansēšanas modelis, kas mākslā ļoti būtisks. Šajā kontekstā saskaramies ar fundamentālu izpratni par budžeta veidošanu kopumā: proti, vai pieļaujam speciālos budžetus kā tādus vai tomēr nē. Ja nonāksim pie diskusijas, ka tas iespējams, nonāksim arī pie lielāka finansējuma. Mans personīgais viedoklis – ja Igaunija to spējusi, kāpēc lai nevarētu mēs?"

Dana Reizniece-Ozola
"Esmu viena no idejas virzītājām, kura aizstāv akcīzes iemaksu procenta piešķīrumu KKF, kas veidotu neatkarīgu budžetu. Atbalstu “šūpoļu” principu: ja sabiedrība patērē līdzekļus “sliktajām” lietām – azartspēlēm, alkoholam, tabakai, lielāks pretsvars tiek dots arī kultūras nozarei. Šāds modelis ir arī kaimiņvalstīs. Šādi veidots speciālais budžets KKF nodrošinātu finanšu pieaugumu kultūras nozarei un nodrošinātu papildus stabilitāti un drošību. Jo ikreiz, kad jāsamazina kopējais valsts budžets, izglītība un kultūra cieš visvairāk. Kultūras pārstāvji vēlas stabilitāti, tāpēc KKF sasaiste ar azartspēļu nodevu un akcīzes nodokli varētu būt izeja."

Sergejs Dolgopolovs
"Pirmā problēma – finansējums: KKF ir veiksmīgs instruments, kur, iesaistot sabiedrību un radošās savienības, var plānot izdevumus. Taču KKF gadu gaitā pārdzīvojis būtiskas izmaiņas, un no 2004. gada KKF finansiālo bāzi veido Kultūras ministrijas piešķirtie līdzekļi. Otra lieta – izglītošana. Sabiedrība vienlaikus ir gan kultūras produktu patērētāja, gan kultūras radītāja, tāpēc jau no bērnības cilvēki jāgatavo kultūras uztverei. Trešais aspekts – zināma tolerance, jo gaumi nevar uzspiest. Kultūra vienmēr būs gaumes lieta. Šis koncepts arī atšķiras no esošās koncepcijas. “Saskaņai” nav principiālu iebildumu pret jauno modeli, taču cita lieta ir tā, ka finansējums pats par sevi neko neatrisinās, ja nezināsim, kā īsti rīkoties ar to. Kultūras cilvēki ir vismazāk aizsargāti, tāpēc galvenais vārds būs radošajām savienībām. Valsts iejaukšanās nav efektīva. Tieši radošajām savienībām būs jāizšķiras par visoptimālāko sadalījumu."

Dace Melbārde
"KKF galvenais mērķis – strādāt Latvijas identitātes uzturēšanas labā, darot to neatkarīgi no politiskajām manipulācijām. Neskatoties uz krīzes situācijām, Igaunija KKF saglabājusi kā vienīgo speciālo fondu.
Kopā ar Kultūras aliansi vēl šajā Saeimas sasaukumā strādājam pie tā, lai modeli mainītu. Jau šobrīd Kultūras ministrija izstrādājusi attīstības modeli, kas paredz KKF piesaistīt iezīmētajiem nodokļiem - tabakas, alkohola un azarstpēļu ienākumiem. Mūsu mērķis – panākt koncepcijas apstiprināšu vēl šīs valdības laikā, jo turpmākie gadi kultūrai būs ļoti smagi."

Radošās personības statusa stabilizēšana; radošās personas sociālā nodrošinājuma likums

Ints Dālderis
"Kamēr nav izstrādāts konkrēts likumprojekts, “Vienotība” to nav apspriedusi – tas ir Kultūras ministrijas uzdevums. Diskusijas par to, kuram būtu par to jālemj, virmo nepārtraukti. Igaunijā tās ir radošās savienības, bet tas ir diskutabli. Mans personīgais viedoklis – palielināt finansējumu KKF, lai radošās savienības savus biedrus apmācītu, kā pareizi sakārtot sociālā nodrošinājuma jautājumus. Argumentam, ka mākslinieki nespēj paši par sevi parūpēties, īsti nevēlos piekrist, bieži vien ir vajadzīgs tikai labs padoms. Krīzes situācijā vairāk nonāk tie, kuri reiz bijuši popularitātes kalngalā, saņēmuši labus honorārus, bet tobrīd nav īsti padomājuši par sociālā nodrošinājuma lietām."

Dana Reizniece-Ozola
"Īpaši svarīgs šis likums ir tiem mākslas pasaules cilvēkiem, kuri, kļūstot vecākiem, attopas, ka mūža garumā nav padomāts par sociālā nodrošinājuma jautājumiem. Otrkārt - māksliniekiem, kuri atkarīgi no projektu finansējumiem. KKF finansējums ir sarucis, un būtisks ir jautājums, ko darīt periodā starp projektiem. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Saeimā nokļūtu radošās personas sociālā nodrošinājuma likums. Kultūras ministrija sola, ka šo likumu līdz gada beigām Saeima varētu apstiprināt. Radošās personības specifiku var salīdzināt ar sportistiem – tie ir cilvēki, kuri strādājuši sabiedrībai, radošie cilvēki turklāt – arī ētikas normu veidošanai, valstiskās identitātes stiprināšanai, kultūras līmeņa celšanai. Protams, salīdzinājumā ar citām profesijām, mākslinieki ir mazliet nepraktiskāki un visbiežāk neaizdomājas, ka jākļūst pašnodarbinātai personai un jāveic sociālās iemaksas. Tieši valsts uzdevums būtu viņiem palīdzēt."

Sergejs Dolgopolovs
"Lai gan likums neatrisinās visas lietas, daļu problēmu tas varētu novērst. Par galveno strīdus ābolu varētu kļūt pats formulējums un tas, kādu labumu šis statuss sniegtu. Arī tas, kāda būtu pašas radošās personības atbildība. Jo, ja esi klasificēts kā radošā persona, tā ir arī atbildība."

Dace Melbārde
"Tikai neliela daļa no brīvmāksliniekiem reģistrējušies kā pašnodarbinātās personas, turklāt aptuveni pusei no māksliniekiem juridiskās saistības visbiežāk veido tieši autorlīgumi. Ilgstošāka bezdarba situācijā radošie cilvēki vienmēr ir un būs vismazāk aizsargātie. Taču fakts, ka sociālās iemaksas radošās personības veic neregulāri, Latvijā nav unikāla izpausme. Tieši tāpēc viena no izejām būtu speciāls likums par radošo cilvēku sociālo aizsardzību, vienlaikus definējot radošās personas statusu. Igaunijā un Lietuvā šī sistēma atšķiras, un piemērotāks mums būtu tieši Igaunijas modelis, kas definē gan radošas personas, gan organizācijas statusu. Te saskatu trīs variantus: pirmais - valsts budžeta dotācija, kas tiek piešķirta profesionālajām radošajām organizācijām. Otrais – ka daļa līdzekļu nāk no mantisko tiesību kolektīvās pārvaldības organizācijas (piemēram, neizmantotie autoratlīdzības līdzekļi). Trešais - speciāla KKF mērķprogramma, kuras mērķis – palīdzība sociālās krīzes gadījumos. Jebkurā gadījumā svarīga ir politiskā griba un atbalsts, kā arī tāda sociāli ekonomiskā situācija valstī, kas ļauj runāt par jaunām iniciatīvām. Domājot reāli, šāds modelis varētu sākt darboties ne ātrāk par 2016. gadu."

Valsts un pašvaldību dialogs

Ints Dālderis
"Šīgada budžetu plānojot, tika atrasti 400 000 Ls, ko saņem četri reģionālie kultūras centri, kas tapuši ar Eiropas struktūrfonda budžeta atbalstu: Marka Rotko centrs Daugavpilī, koncertzāle “Gors” Rēzeknē, topošā koncertzāle “Lielais dzintars” Liepājā un Vidzemes koncertzāle “Cēsis”. Nosacījumi finanšu izmantošanai bijuši visai strikti: profesionālās mākslas pieejamības veicināšanā jāizmanto vietējo jeb Latvijā rezidējošo mākslinieku un koncertorganizāciju pakalpojumi. Kad redzēsim pirmā gada rezultātus, varēsim novērtēt, cik veiksmīgi tas noticis. Manuprāt, nauda ieguldīta veiksmīgi, un profesionālās kultūras pieejamība reģionos ir krietni palielinājusies. Mana galvenā sāpe, ka pagaidām nav izdevies īstenot to, ko veiksmīgi realizē Igaunija – ka lielie ārvalstu kolektīvi (piemēram, pasaulslavenie orķestri), kas tiek aicināti uz galvaspilsētu, uzstājas arī reģionos, lai visaugstākā līmeņa kultūra būtu pieejama arī ārpus Rīgas."

Dana Reizniece-Ozola
"Manuprāt, līdzšinējā sadarbība ir labā līmenī. Kultūras ministrijai ir iespēja valdībā aizstāvēt reģionu intereses, vienlaikus uzsverot atalgojuma jautājumu tiem, kas strādā reģionu kultūras institūcijās. Tā ir prioritāte – lai reģionu cilvēki nesaņemtu mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētā strādājošie."

Dace Melbārde
"Dialoga kontekstā pašvaldības redzējumā valstij nevajadzētu iejaukties; galvenais - jāveido labvēlīga vide un jāsniedz atbalsts mūsu kapitālsabiedrībām, lai būtu resursi, kas ļautu doties uz reģioniem. No sava budžeta Kultūras ministrija to arī godprātīgi dara, nodrošinot atbalstu un sadarbojoties ar citām valsts kapitālsabiedrībām."

Profesionālās kultūrizglītības kompetences centru projekts un tā virzība

Ints Dālderis
"Ar šo jautājumu esmu bijis saistīts ļoti tieši, un reformas nepieciešamība briedusi jau labu laiku. Šajā kontekstā varam runāt gan par saturu, gan formu kopumā. Jaunais projekts risinās, kā administratīvā līmenī apvienot skolas, lai resursi tiktu izmantoti racionāli, arī infrastruktūrai vajadzētu būt vienotai – piemēram, lai vienā kompleksā, kā tas ir Kalnciema ielā, kur mitinās Dārziņskola, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola un Rīgas Doma kora skola, nebūtu trīs bibliotēkas un trīs ēdnīcas. Būtiski, lai varētu samaksāt pedagogiem, tapat jānodrošina izcila materiāli tehniskā bāze. Ja būs labi resursi, skolā strādāt būs ieintersēti arī jaunie talantīgie mūziķi."

Dana Reizniece-Ozola
"Šobrīd valdībā saskaņošanai iesniegta koncepcija par sešu kompetenču centru izveidi, un drīzumā tā kļūs par realitāti. Stratēģija paredz arī pārdomātu finansējuma modeli. Manuprāt, tas būs optimālākais un vērtīgākais veids, kā stiprināt to labo, kas mums jau ir: 146 mūzikas un mākslas skolas ir lielisks pamats, lai veidotos profesionāli mākslinieki, ar kuriem lepojamies. Arī no skolu puses šobrīd redzu milzu entuziasmu."

Sergejs Dolgopolovs
"Neapšaubāmi, lielākās problēmas ir tieši lauku teritorijās. Savulaik te bija gan kultūras nami, gan klubi, kas faktiski pildīja kultūras centru funkcijas, tāpēc ir gluži vienalga, vai profesionālās kultūrizglītības kompetences centri veidojas uz kluba, kultūras nama vai skolas bāzes, - tiem ir jābūt, jo tā ir saikne, kas cilvēkus notur pie tradīcijām un mūsu zemes. Lai gan visas pašvaldības ir ieinteresētas jaunu celtņu būvēšanā, galveno problēmu redzu to realizācijā: centru izveidošanu nevar atraut no klientu (publikas, patērētāju) piesaistes, tāpēc vienlaikus te būs jādomā par pārdomātu kultūras mārketingu."

Dace Melbārde
"Profesionālās kultūrizglītības kompetences centru izveide saistīta ar kopējo profesionālās izglītības attīstības redzējumu: šajos centros tiks koncentrēti resursi, labākās mācību metodes un mācībspēki, laba materiāli tehniskā bāze. Tiem jākalpo kā profesionālisma paraugam konkrētā reģiona ietvaros. Šobrīd izstrādāta pirmā fāze, kurā piedāvājam veidot sešus centrus; turklāt par kompetenču centra dalībnieci pirmkārt jāvēlas kļūt un arī jāpiesakās pašai skolai.
Kāpēc svarīgs tieši šāds statuss? Tam būs tieša sasaiste ar finanšu piesaistes iespējām, jo nākamajā Eiropas fondu plānošanas periodā uz finansējumu varēs pretendēt tieši kompetenču centri. Šobrīd no Kultūras ministrijas puses redzam, ka, izveidojot administratīvu konsolidāciju, studenti būs tikai ieguvēji; līdz ar to arī darba tirgū viņi kļūs mobilāki."

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un Latvijas Kultūras kanona aktualitāte

Ints Dālderis
"Par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu rūpējas Nacionālās kultūras centrs, tāpēc jāstiprina tā funkcijas un jāpalielina metodiskās spējas, lai tas spētu veikt ikdienas darbu vēl efektīgāk. Salīdzinot ar materiālā mantojuma saglabāšanu, tās nav tik lielas summas."

Dana Reizniece-Ozola
"Kultūras kanona identificēto vērtību integrēšana skolu mācību programmās ir smagnējs process, jo saistīts ar finanšu nepieciešamību. Bet šobrīd tam ir īstais brīdis."

Sergejs Dolgopolovs
"Latvijas Kultūras kanons dziļākajā būtība uzlūkojams kā subjektīvs kopums – tie ir daudzi vārdi, notikumi, bet ir lietas, ko ar grūtībām var identificēt kā kanonu: ar ko, piemēram, mopēds “Rīga 12”, kas iekļauts kultūras kanonā, ir labāks par VEF ražoto pirmo portatīvo radioaparātu? Un vai ideju kopumu varētu izmantot kā bāzi bērnu izglītībā?  Drīzāk vajadzētu nošķirt dažādās ietekmes, kas ietekmējušas Latvijas kultūru – tā ir Skandināvija un citas Eiropas valstis, Krievija. Multikultūras ietekme nemazina latviešu tradīcijas, tikai papildina to vērtību. Saliedētība ir nopietns jēdziens: mums tās trūkst, bet tā ir ļoti vajadzīga.
Kopumā gribētu uzsvērt, ka slikti strādājam, realizējot koncepciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, jo process tika aizsākts jau 2006. gadā, bet tikai tagad sākam pa īstam strādāt. Kultūra ir pabērna lomā, turklāt šī tendence raksturīga visām partijām. Arī izglītība un zinātne nevar eksistēt, ja tām nav attiecīgas kultūras bāzes. Kultūra ir kā audzētava, kas veido radošo procesu visās citās jomās."

Latvijas simtgade

Ints Dālderis
"Primārās lietas – Rīgas pils, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Okupācijas muzeja rekonstrukcija kopā ar represēto memoriāla izveidi. Jāpabeidz Tabakas fabrikas centrs - vieta, kur remonta laikā mitināsies Jaunais Rīgas teātris, kā arī teātra ēkas rekonstrukcija Lāčplēša ielā. Ceru, ka līdz 2018. gadam būs arī akustiskā koncertzāle un Laikmetīgās mākslas muzejs. Pamata finansējumam jānāk no valsts budžeta, taču jāpiesaista arī privātās investīcijas, un jāņem vērā, ka Eiropas Savienība ir diezgan piesardzīga jautājumā par lielu “piļu” izveidi, kas būvētas par nodokļu maksātāju naudu."

Dana Reizniece-Ozola
"Negribētu nosaukt atsevišķus pasākumus, jo tas būs daudzu pasākumu kopums, kuros tiks plaši iesaistīti reģioni. Kultūras ministrija darbu jau sākusi. Ja “Rīga 2014” pasākumi, manuprāt, īsti nav aptvēruši reģionus ārpus galvaspilsētas robežām, Latvijas simtgadei būtu jāaptver visa Latvija, stiprinot nācijas piederības sajūtu šai valstij. Svarīgākais pasākums saistīts ar filmu nozari - plānotas piecas pilnmetrāžas filmas, kas apspēlēs vēstures faktus. Protams, arī akustikās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamība ir prioritāte. Katrā ziņā, kultūras nozarei jāievēro līdzsvars starp ieguldījumu cilvēkos un infrastruktūrās: jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neaizrautos ar jaunu ēku būvēšanu. Jauna kultūras celtne var kļūt par valsts un sabiedrības solidarizēšanas pasākumu un simbolisku vērtību, taču pagaidām jātiek galā ar jau iesāktajiem projektiem."

Sergejs Dolgopolovs
Labestīga atmosfēra ir labākais veids, lai radītu svētku sajūtu. Atcerēsimies, kā bija tad, kad Rīga svinēja 800. jubileju. Jo vairāk organizētājiem izdodas uzturēt labestības atmosfēru pilsētā, auditorijās, teritorijās, jo labāk svētki izdodas. Tāpēc būvēm negribētu pievērst tik lielu uzmanību – tas atgādina vecos laikus, kad kaut kas vienmēr tapa valsts gadadienā. Svarīgākais - atcerēties cilvēkus, kas snieguši savu ieguldījumu valsts attīstībā."

Dace Melbārde
"Esam prezentējuši ideju, kā svētkiem vajadzētu izskatīties no organizatoriskā viedokļa. Tā ietver gan neatkarīgas jauniešu rīcības komitejas izveidi, gan augsta līmeņa lēmumu pieņemšanas institūcijas izveidi Valsts prezidenta līmenī, gan sociālās partnerības veicināšanu. Šobrīd esam aicinājuši desmit sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrakstīt vēstījumu valsts simtgades sakarībā, lai radītu svinību konceptuālo pamatu. Būtiska ir arī starptautiskā ideja: ne jau tikai Latvija 2018. gadā svinēs savu simtgadi. Tiek apzinātas valstis, tostarp ASV un Lielbritānija, kur varētu rīkot Baltijas valstu kultūras programmas.
Par prioritātēm runājot - tā ir Jaunā Rīgas teātra renovācija, Okupācijas muzejs, Rīgas pils renovācija un rekonstrukcija, Tabakas fabrika, kur mitināsies Jaunais Rīgas teātris, kas liek domāt par visa kvartāla vīzijas izveidi, kur turpmāk strādās radošās industrijas. Tāpat Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle, nacionālais stadions Dziesmu svētku un sporta pasākumu rīkošanai. Mana personīgā sāpe – ka dienaskārtībā nevaram iekļaut Mežaparka pārbūvi.
Taču kopumā dabas un kultūras objektu saglabāšanai piešķirti 35 miljoni, lai stratēģiski domātu, kā ieguldīt, lai tie nestu virsvērtību, nevis radītu zaudējumus."

Sestdien, 27. septembrī, Orests Silabriedis aicinās "Klasikas" studijā radošo jomu ekspertus, kuri komentēs un analizēs četru populārāko politisko partiju pārstāvju atbildes un centīsies saprast katras partijas iedziļināšanās un kompetences pakāpi šajos kultūrai būtiskajos jautājumos.