Reizēm man šķiet – mūzika jāraksta tikai tāpēc, lai rādītu harmoniju, kas reālājai dzīvei sveša.
(Pēteris Vasks)

Turpinām pārlūkot Pētera Vaska bagāto daiļrades pūru un šajā reizē ieklausāmies šedevros, kas dzimuši 90. gados. Un tie ir šādi:

* "Litene" (balāde ar Ulda Bērziņa dzeju) divpadsmitbalsīgam jauktajam korim (1993) - Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava, 1993

Lai gan dzejā nav tiešas atsauces uz traģiskajiem notikumiem, nepārprotams ir jautājums: kas ar cilvēkiem - gan tiem, kurus aizveda, gan tiem, kas palika - notika pēc 1941. gada masu deportācijas. Viens ļaunums taču rada otru ļaunumu. Te runa par divkārši nedzīstošu brūci. Jebkurai tautai ir ļaudis, kas gatavi slepkavot aiz asinskāres, agresijas, slepkavotkāres, naudaskāres, bet ir arī ļaudis, kas sava tuvākā dzīvību nepaliek parādā ļaundariem. Un atriebība še kļūst it kā attaisnojamāka. Bet arī tas rada grēku, kas gadsimtiem gulsies uz mūsu sirdsapziņas. Muzikālā ziņā "Litene" ir Pētera Vaska skarbā stila summējums. Ar visskaudrākajiem skaņu un teksta vārdiem - par šo tik sāpīgo vēstures lappusi. (Ieviņa Ancena)

Acīmredzot mums vitāli nepieciešams Pētera Vaska mūzikas patiesums un emocionālā piepilīdība. Šajā mūzikā var ieiet kā baznīcā un atklāties sev kā grēksūdzes kambarī - līdz galam. Nevairoties raupja, dzeldinoša skarbuma - kā Sigvarda Kļavas vadītā Radio kora dziedātajā balādē "Litene", kuras divpadsmitbalsīgajā, disonējošajā skanējumā un fatāli motoriskajos ritmos vēl pastiprinās Ulda Bērziņa dzejasasociatīvā nesaudzība. (Ingrida Zemzare) 

* 3. daļa "Sirdsapziņas balss" no Stīgu simfonijas (Pirmās simfonijas) "Balsis" (1991) - Ostrobotnijas kamerorķestris un diriģents Juha Kangass, 1995

Pēteris Vasks: "Simfoniju sāku sacerēt 1990. gada beigās. Tad nāca 1991. gada janvāris. Asinis Lietuvā un Latvijā. Bezmiega naktis barikādēs. Pēc tā visa bija grūti sākt vēlreiz. Simfonijā runāju par man būtiskām, nozīmīgām tēmām. Par dzīvību. Par mūžību. Par sirdsapziņu. Sacerēju mīlot un ticot. Simfonijai ir trīs daļas – Klusuma balsis, Dzīvības balsis un Sirdsapziņas balss. Tās atskaņojamas bez pārtraukuma. Savu pirmo simfoniju esmu veltījis somu diriģentam Juham Kangasam – baltiešu mūzikas draugam."

* So Little / "Tik maz" - otrā no Trim poēmām ar Česlava Miloša dzeju (1995) - Latvijas Radio kora grupa un diriģents Kaspars Putniņš, 2000

"Man ārkārtīgi patīk Milošs," īsi un kodolīgi saka Pēteris Vasks. Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs, pēc izcelsmes polis, dzimis 1911. gadā. Viņa darbus daudzi komponisti tos izmantojuši kā iedvesmas avotu, arī Vasks. Kad radies piedāvājums sacerēt darbu slavenajam The Hilliard Ensemble, komponista izvēle bijusi nemaldīga: tai jābūt Česlava Miloša dzejai. Pēteris Vasks sākumā šaubījies - kādā valodā tvert dzejas rindas. Latviski? Poliski? Tad Amerikā dzīvojošā komponiste Dace Aperāne piedāvājusi anglisko tulkojumu. Jā, tas bijis īstais. Un dziesmas viegli rakstījušās. Tikpat viegli izveidojies cikls, kura dziesmām savā starpā gan nav nekādas tematiskas saistības. Cikls rakstīts konkrētām balsīm - slavenajam The Hilliard Ensemble un pirmatskaņots Londonā, tikpat slavenajā Queen Elizabeth Hall 1995. gada 29. aprīlī. Nākamais cienīgais cikla atskaņotājs - Latvijas Radio koris, kas savā interpretācijā vokālo faktūru dubulto. (Ieviņa Ancena)

Ingrīda Zemzare, "Jauno mūzika pēc divdesmit gadiem": "Trīs Česlava Miloša poēmas", kuras 1994. gadā rakstītas speciāli slavenajam angļu Hiljarda ansamblim un šā kolektīva sniegumā atskaņotas Londonā, iezīmēja negaidīti jaunus aspektus Pētera Vaska stilā. Izjusts, rečitējošs, dziļi personīgs psiholoģisms, saudzīgs angļu teksta intonatīvais niansējums tajās mijas ar dvēseles un dzīves vētras tēlojošu aleatoriku, mūsdieīgi daudzveidīgiem vokāliem sabalsojumiem. Jānovērtē Vaska darbs ar tekstu kā izejmateriālu muzikālam sacerējumam. Gan 'Miloša poēmās", gan "Litenē" viņš ar dzejrindām rīkojas brīvi, operē un preparē tās, sev par mērķi izvirzot kora auduma un skanējuma dinamiskumu, mobilitāti,versmi. Tā mūsu kora literatūrā ir visai reta parādība.

* Otrās simfonijas (1998) Fināls - Latvijas Nacionālās operas orķestris un diriģents Normunds Šnē 2001. gada 10. martā LNO, Lielās Mūzikas balvas 2000 (Pēterim Vaskam - par Otro simfoniju) pasniegšanas ceremonijā

Otrā simfonija tapusi pēc BBC Symphony orchestra un Bormos Symphony orchestra pasūtījuma un tā pirmatskaņojums Karaliskajā Alberta zālē Londonā autoram nozīmējis vienu no lielākajiem saviļņojumiem mūžā. Būdama lielformas skaņdarbs, Vaskam atbilstošākā šķitusi izvērsta viendaļība. Atšķirībā no daudziem citiem viņa darbiem, kuri sākas ar pakāpenisku, lēnu iesildīšanos, Otrās simfonijas pirmās taktis klausītāju ar joni iesviež fortissimo kaislībās.

Pēteris Vasks: "Simfonijai ir divi raksturīgi skaņu tēli: pirmais simbolizē mūsu dzīvi visām tās pretrunām, daudzveidību, neprātīgo tempu un absurda skrējienu ar augstu emocionālo temperatūru. Otrs ir sapnis, tālais ideāls: vēlamais, mūžīgais, pārlaicīgais, kas partitūrā ienāk ar pianissimo. Ir arī trešais tēls – agresīvais “monstrs”, visa ļaunā alegorija, kas ik pa laikam no bezdibeņa iznāk virszemē, lai pēc brīža atkal tajā atgrieztos. Itin kā ārpus konteksta partitūrā ieausta izvērsta epizode - vīzija, kas sākas ar pianissimo tvertām putnu balsu imitācijām un pakāpeniski izaug krāšņā, himniski ekstātiskā mūžības slavinājumā Visu radītājam. Kulminācijas brīdī tā tiek pārcirsta, un nāk lielais vilnis, kas noslauka radīto daili. Tomēr arī pēc traģiskās kulminācijas labais tēls vēl nav miris – tas ceļas augšup, aicinot dzīvot tālāk. Bet arī otrā cerība beidzas ar kulminējošu sēru maršu - zaudējuma sajūtu, ka nu patiešām viss beidzies. Izskaņa – tēlains epilogs, kā bezgalīgs lauks. Varonis ir dzīvojis, stāstot ļaudīm, cik pasaule skaista, bet nevienam tas nav bijis vajadzīgs. Nu varonis miris, savu saucienu pazaudējis, bet paliek Mūžīgais. Skan tautasdziesma - tā simbolizē cerību, ka varbūt nāks cits varonis, kas kaismīgi aicinās dzīvot labāk, ar cerību. Tikai jāgaida..."

* Pater Noster / "Mūsu Tēvs" (1991/2000) - Latvijas Radio koris, VAK "Latvija", kamerkoris Ave Sol, Rīgas Doma zēnu koris, LNSO stīgu grupa un diriģents Sigvards Kļava 2013. gada 30. jūnijā Rīgas Domā, XXV Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertā

Pēteris Vasks: "Manuprāt, ja komponists tic Visaugstākajam, pienāk brī­dis, kad ci­tā­dāk nevar, kā Lūgšanu pārvērst skaņās. Mans tēvs, mācītājs bū­dams, bieži jau­tāja: "Kad tu, dēls, uzrakstīsi kādu visai draudzei dziedamu dar­bu?" To­brīd vēl nebiju gatavs izpildīt viņa lūgumu. Un tikai tad, kad tēvs jau mita mū­žī­bā, sāku par to domāt. Uzrakstītais tomēr nebija gluži draudzei iz­dziedams, lai gan vienam otram pašdarbības korim, ja tas vēlas un sa­spa­ro­jas, par­ti­tū­ra varētu būt pa spēkam. Mana Tēvreize pāraugusi divējādā aizlūgumā: gan manam paša tē­vam, debesīs mītošam, gan Visaugstākajam. Tēvreize ir atslēga daudziem dzīves brīžiem. Bet dziļas lūgšanas ar mū­­­zi­kas skaņu palīdzību raisās dziļāk un pa­tie­sāk - varbūt tāpēc, ka mūzika ra­­da iespēju tiešāk kontaktēties ar Viņu?"