"Klasiku" sasniegusi sēru vēsts. 9. marta vakarā mūžības ceļā devies leģendārais kordiriģents Gido Kokars (1921-2017).

"Kad man prasa, kā tad ar atpūtu, vienmēr esmu atteicis, ka atvaļinājumu man nevajag, jo visu mūžu esmu bijis atvaļinājumā... Visu mūžu esmu darījis to, kas man tuvu pie sirds un patīk," - tā 2009. gadā, saņemot Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, intervijā "Klasikai" sacīja Gido.

"Klasikai" viņš uzticējis arī sava radošā darba Lielo Noslēpumu: "Mākslinieks jau savas sajūtas nemaz nevar izstāstīt - tās ir pašas par sevi, tādas, kādas tās ir, un, ja vārdos tās mēģina ielikt, nav tas.

Tomēr, kad es, romantiķis būdams, savulaik "Daili" diriģēju, vienmēr meklēju dziedātāju acis - ar kurām varu parunāties, rast kontaktu. Fluīdi, kas radošajā mākslinieciskās atdeves procesā saplūst un saslēdzas, rada to, ko es mēdzu lietot vienā vārdā - vienreizība. Rodas Māksla, kuru nevari vārdos formulēt...

Bet šie fluīdi pārņem mani, pārņem kori un pārlido zāli. Un tas ir galvenais..."

No neskaitāmo diriģēto dziesmu pūra viņam tuvākā allaž bijusi Pētera Barisona "Zilie sapņu kalni". "Tā mana rakstura dziesma," atzina Meistars.

Brāļu Kokaru - Imanta un Gido - devums latviešu kora mākslā ir nepārvērtējams. Viņu raksturs un rūdījums - apbrīnas vērts. Nosaukt Kokarus par dzīvu leģendu varbūt ir banāli, bet nav pārspīlēti. Viņi abi - latviešu kordiriģēšanas ozoli, kas savā mūžā saknes laiduši dziļi, izaudzinot vairākas diriģentu un dziedātāju paaudzes.

2011. gada 24. novembrī pastaigas laikā mūžības ceļus aizgāja vecākais no viņiem - Latvijas koru kultūras pīlārs un J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ilggadējais rektors Imants Kokars. 2017. gada 9. marta vakarā mūžībā devies Gido. Nu brāļi abi atkal kopā - Aizsaules mūzikas dārzos...

Zināma sacensība starp brāļiem bijusi visu mūžu. Interesanti, ka dvīņi dzimuši dažādos datumos. Imants bija vecākais, kas brāļu savstarpējās attiecībās it kā nodrošināja līdera statusu. Gido to vienmēr puspajokam atzinis, parasti piebilstot, ka viņš toties esot gudrākais vai arī labāks: "Mums ar dvīni ir dažādi raksturi - krietni atšķirīgi! Bet tomēr labi sadzīvojam! Pats gan domāju, ka man ir labs raksturs..."