Ciklā "Autogrāfs pēc ieskaņojuma" tiekamies ar Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra flautu grupas koncertmeistari Gunu Paulu, kura 20. februārī svin jauku dzimšanas dienu.

Sarunā - atskats uz līdzšinējām skolas un skatuves gaitām, kuras Guna uzsākusi divu gadu vecumā, Latvijas Radio bērnu ansambļa "Dzeguzīte" sastāvā. Dārziņskola, Mūzikas akadēmija, studijas Šveicē, darbs LNOB orķestrī, kamermuzicēšana… Taču savulaik bijušas arī šaubas par īstā ceļa izvēli.

Pārraides centrā – ieraksta pirmatskaņojums: Maika Movera Opus di Jazz, kas tapis Latvijas Radio I studijā 2016. gada 17. jūnijā sadarbībā ar skaņu režisoru Vari Kurmiņu. Ierakstā muzicē Guna Paula (flauta), Ieva Dzērve (klavieres), Mareks Auziņš (kontrabass), Ivars Kalniņš (bungas).

Sākums ar "Dzeguzīti"

"Tā nu sanāk, ka mans ceļš mūzikā sākās ļoti agri - pati to pat neatceros, jo ir tikai nostāsti par to, kā nācu līdzi māsai, kura jau dziedāja "Dzeguzītē", un mēģinājumos sēdēju mūsu Dailai Martinsonei jeb kā mēs saucām - učenītei - klēpī. Dungoju līdzi, un laikam jau veiksmīgi... "Dzeguzīte" devusi ļoti daudz. Man paveicās gan ar tābrīža repertuāru, gan koncertu grafiku - tie bija fantastiski laiki. Učenīte - kolosāla, un pats Maestro Pauls. Neapzināti no viņa mācījos attieksmi, humoru, arī reakciju. Skatuves pieredze bija ļoti nozīmīga. Lai gan sākumā skatuvi neatšķīru no aizkulisēm: man tas šķita - nu, jā, eju uz skatuves, un man pašai arī skatuve priekšā - pilns ar cilvēkiem! Vēlāk jau ieslēdzās prāts un tik vienkārši tas vairs nebija..."

Dārziņskola

"Mamma man jautāja - vai gribu spēlēt flautu? Un es pavisam vienkārši atbildēju - jā!

Tolaik ļoti populāra bija Dita Krenberga, kura jorpojām daudziem ir īsts elks. Iespējams, tā iespaidā mammai un tētim šķita, ka flauta ir vienīgais variants.

Aizgājām pie Imanta Sneibja. Mums izveidojās labs kontakts, un tā tas sākās. Pirms konkursiem esmu pat pie viņa dzīvojusi, cēlusies un gājusi gulēt ar flautu. Viņš stāstījis pasakas, visādus stāstus, ar sirdi un dvēseli mēģinājis mani visā iesaistīt. Esmu viņu uztvērusi kā otru tēti."

Šaubas

"Tas ceļš attiecībās ar flautu man galīgi nav bijis viegls. Esmu bijusi dzīves posmā, kad negribēju spēlēt flautu un vēlējos sevi realizēt kur citur. Tas bija vidusskolas beigās, kad jāizvēlas augstskola un tas, ko tālāk darīt. Biju apsvērusi visādas idejas, bet nekā konkrēta vēl nebija. Mamma sacīja - ja nav nekā īsti droša, varbūt tomēr lai iestājos Mūzikas akadēmijā? Iestājos. Un sagadījās, ka jau pēc mēneša man piedāvāja atnākt un vienu programmu nospēlēt kopā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestri. Pāris mēnešu strādāju aizvietošanas režīmā, un kaut kas tajā procesā man ļoti iepatikās...

Lēnā garā nācās pašai ar sevi strādāt, pārvērtēt lietas, un galu galā šobrīd varu teikt, ka esmu priecīga, ka tobrīd noturējos uz flautas ceļa. Biju viena soļa attālumā, lai to vairs neturpinātu! Paralēli bija citas intereses - mācījos gleznot, aizrāvos ar tekstilmākslu, gāju aktieru kursos un mācījos slidot.

Tas viss man patika un patīk vēl joprojām. Taču profesionāli tikai flautu esmu tā pa īstam realizējusi. Operā katra izrāde ir savādāka, kolektīvs labs, tā ka varu teikt - orķestris ir laba vieta, kur strādāt!"

Kamermūzikas vilinājums

"Šobrīd ilgstošāka sadarbība izveidojusies ar čellisti Dianu Ozoliņu, klarnetistu Mārtiņu Circeni un pianisti Agnesi Egliņu.

Taču kamermūzikas lauciņā mani ievilināja tieši Diana, un paldies viņai par to!

Reiz viņa apsēdās man blakus un teica: "Tā, Guna, viss - tev jāsāk spēlēt kamermūzika!"

Novēlējums dzimšanas dienā

"Pati par sevi smejos: varbūt kļūstu veca, bet esmu sapratusi, ka dzīvē vissvarīgākās ir divas lietas - veselība un mīlestība. Šobrīd man, par laimi, ir abas. Un to novēlu visiem - veselību un mīlestību. Pati sev novēlu arī justies laimīgai. Kopumā šobrīd tāda jūtos. Un vēl - lai ir vēlme dot labu, radīt labu, lai cilvēki dzīvotu labsajūtā. To novēlu arī pārējiem."