2017. gada 21. janvārī mūžībā devās izcilais igauņu komponists Veljo Tormiss, kura daiļradei ir saikne arī ar latviešu mūziku un jo īpaši ar latviešu koriem.

Līdzās mūzikai piedāvājam arī divas sarunas ar komponistu: viena ieskaņota tepat Rīgā, 2005. gadā, pēc kora "Latvija" komponista 75. jubilejai veltītā autorkoncerta, bet otra saruna ieskaņota 2010. gadā, un to atsūtījuši Igaunijas Radio kolēģi.

(No 2005.gada intervijas)

Gita Lancere: Daudzas jūsu tautasdziesmu apdares un jūsu pašu oriģinālkompozīcijas izklausās gandrīz vai pēc tautas mūzikas, pie kam arhaiskās tautas mūzikas. Ir tāda sajūta, ka arī korim, tās izpildot, būtu jāpiemērojas tradicionālajam dziedāšanas stilam. Vai jūs to sagaidāt no kora, kas dzied jūsu dziesmas? Un vai jūs, komponējot, domājat par konkrētu izpildītāju?

Veljo Tormiss: – Jums taisnība, rakstot es parasti domāju par konkrētu kori un par tā spēju dziedāt savā manierē. Piemēram, Igaunijas filharmoniskais kamerkoris vai kamerkoris Ellerhein – es no viņiem prasīju, lai viņi dzied, ņemot vērā tautas dziedāšanas stilu, un viņiem tas pārsvarā arī izdevās.

Esmu prasījis no dziedātājiem, lai viņi nedzied unificētā kora dziedāšanas stilā, bet tautiski. Esmu dziedātājiem mācījis, kā izdziedāt to vai citu vārdu, vai kā būtu jāfrāzē atbilstoši tradicionālajai dziedāšanai. Tas, protams, nebija tik viegli, jo mūsu mūziķu izglītība ir eiropeiska, mēs visus mācām itāliešu mūzikas manierē.

Bet igauņu un droši vien arī latviešu tradicionālajā mūzikā ir pavisam citāds frāzējums, nekā akadēmiskajā mūzikā, kur ir frāze, tad visi ievelk elpu, atkal jauna frāze. Igauņu rūnā (regilaul – G.L.) ir pavisam citādi – tur frāzes tiek sapludinātas, kļūsit bezgalīgas. Ir vēl arī citi tradicionālās mūzikas paņēmieni – un šādas lietas man korim nācās mācīt, jo viņi pēc ieraduma gribēja dziedājumu frāzēt, bet tas rūnām nav raksturīgi.

Gita Lancere: – Jums bija brīnišķīga sadarbība ar kori "Latvija" 80. gados. Padalieties, lūdzu, ar atmiņām par to kori un iespaidiem par to, kāds šis koris ir tagad.

Veljo Tormiss: – Pret latviešu koriem vienmēr esmu jutis milzīgu cieņu un – kā to lai pasaka – kautrību, vai? Tas ir tāds kordziedāšanas līmenis!

Es nekur pasaulē neesmu redzējis tik pastāvīgu, nemainīgi augstu kora dziedāšanas līmeni kā šeit, Latvijā.

1982. gadā, kad mani uz savu jubilejas koncertu uzlūdza sieviešu koris "Dzintars”, koncertā dziedāja arī akadēmiskais jauktais koris, ko tagad pazīstam kā kori "Latvija”. Jau toreiz tas bija izcils koris, tiesa, daudz lielāka sastāva, bet laiki ir mainījušies un koru sastāvi ir sarukuši daudzviet, arī pie mums.

Koris "Latvija” noteikti ir spēcīgākais koris Baltijā, kas bieži izpalīdz arī mums, braucot dziedāt izvērstas formas skaņdarbus. Tā, kā viņi dzied "Latviešu burdona dziesmas”, to vispār neviens cits nevar izdarīt! Igauņi mēģināja, bet viņiem tas tomēr nebija TĀ...

 

Pārraidē skan šādi opusi:

"Latviešu burdona dziesmas", "Dzelzs apvārdošana" un "Krustcelēs"
Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Māris Sirmais Veljo Tormisa 75 gadu jubilejas koncertā Rīgas Latviešu biedrības namā 2005. gada 24 .februārī

"Ganu saucieni" un "Balsis no Tammsāres ganu zēna dienām"
Solisti, Igaunijas Nacionālais vīru koris, perkusionistu ansamblis un diriģents Antss Sots

Fragmenti no kantātes "Igaunijas balādes"
Solisti, Igaunijas koncertkoris, Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tenu Kaljuste

Sarunas ar komponistu Rīgā (2005) un Tallinā (2010)