"Klasikas" vilnī - vēsturisks ieraksts! 1990. gada ieskaņojumā klausāmies Gundara Pones Vijolkoncertu, kuru atskaņo Valdis Zariņš, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet pie diriģenta pults - pats autors.

Gundaris Pone ir latviešu komponists ar Eiropas muzikālā avangarda rosinātu stilistiku un tamdēļ īpaša personība latviešu mūzikā. Komponists, kura ceļu noteica zināšanu alkas un pasaules paplašināšanas ceļazīmes, spējas atvērties pasaulē notiekošajam. Ietiekties tajā pašam.

Tas viņam bija bauslis: izrauties visiem spēkiem caur zināšanām brīvībā. Brīvībā, kas iegūta, pārvarot sava latviskā ģimenes dārziņa robežas. Brīvībā būt citādam. Jo būt latvietim viņam nebūt nenozīmēja turēties pie nacionālās mūzikas leksikas. Tā izpaudās citādos – dziļākos slāņos un dimensijās, domāšanas vektoros, tehniskā perfekcijā, un tehniska komplicētība pēc komponista ieskatiem neizslēdz latvietību, nenoliedz vēršanos pie saknēm, kas jo īpaši mūža nogalē kļuva komponistam aktuāla.

"Komponists ir visstiprākais tad, ja viņš meklē savas saknes.

Latviešiem patlaban būtu ieteicams izmazgāt smadzenes no svešiem iespaidiem un vērst dziļu introspektīvu skatu sevī.

(..) Es studētu Vebernu, lai Veberns man palīdzētu definēt latvisko situāciju. Bet ar to es neproponēju latviešu mūzikai kaut kādu vienkāršotu teorētisko domu. Šīs pārdomas ipso facto var vest uz ļoti komplicētām realizācijām," tā Gundaris Pone intervijā saka Imantam Zemzarim 1992. gadā.

Gundaris Pone bija ļoti mērķtiecīgs. Būdams apveltīts ar ievērojamu pašapziņas un riska indevi, viņš izmēģināja īsti amerikānisku augsmes ceļu: bez atsauces uz pazaudēto dzimteni un bez pārlieku silta savējo pavēņa – vienīgi paša spēkiem kā pasaules pilsonis pasaulē, tā zaudēdams ērtās kopābūšanas un kopāpastāvēšanas iespējas latviešu trimdas vidē, raisīdams vētras un nopēlumus savējo vidū, bet augstu novērtēts svešajos – mītnes zemju profesionālajās aprindās. Latvietis – avantūrists, nevis zemnieks. Radikāls, intelektuāls, neparasts.

60. gadu otrajā pusē Pone dodas uz Eiropu, kur viņam izveidojas radoša draudzība ar tā laika pazīstamākajiem skaņražiem Luidži Nono, Ģērģu Ligeti, Pjēru Bulēzu – šiem vīriem viņš ceļ priekšā savas oriģinālteorijas, viņi apspriežas un diskutē. Šajā vidē skan viņa darbi. Tādējādi 60. gados Pone iekļaujas pasaules avangarda elitē, turklāt ne tikai kā sekotājs, bet arī kā jaunatklājējs.

Pone patiesībā ir vienīgais latvietis, kurš avangardu izdzīvo pa īstam.

Viņam tā nav spēlēšanās ar avangarda estētikas ārējiem atribūtiem, bet gan vēlme no iekšpuses izpētīt un attīstīt muzikālā auduma kvalitātes atbilstoši avangarda domāšanai ar piesaisti nopietnām teorētiskām zināšanām. 

Te minami viņa centieni mobilās formas, mūzikas grafikas jomā. Poni vienmēr interesējusi mūzikas jaunā teorija, estētika, filosofija. Vairākas viņa esejas publicētas angļu izdevumā The Music Review.

Īpašu ietekmi Pone gūst no itāļu avangarda zvaigznes Luidži Nono, kura filosofiski ievirzītais prāts sekmē arī Pones pievēršanos dialektikas studijām. Te neizpaliek arī galējības – aizraušanās gan ar maoismu, gan sociālismu, kam seko mēģinājumi iekarot PSRS koncertdzīvi, kas laikmetīgai mūzikai ir slēgta.

Kur meklējami radikālisma stimuli, impulsi, ietekmes? Vai tie ir tie paši, kas raisīja hipiju kustību Amerikā un kas virzīja Itāliju uz iekšējām ideoloģiskām sadursmēm, marksisma popularitāti, sociālistu cīniņiem ar labējiem?

"Nekāda īpaša stimula nebija. Es nācu no ļoti konservatīvas ģimenes ar centrisku politisku ievirzi. Mans muzikālais un politiskais radikālisms (kas manā uztverē ir vienoti) bija mana personiskā izšķiršanās. Dieviņš bija devis saprātu tā tās lietas redzēt. Nono palīdzēja ieraudzīt dziļākas perspektīvas, bet šo ceļu gāju es pats."

Pone bija arī viens no pirmajiem inteliģences pārstāvjiem, kas apciemoja dzimteni. Ņemot vērā to, ka Pone sevi uzskatīja par marksistiskās filosofijas piekritēju, ierašanās sociālisma zemē viņam nevarēja būt pretdabiska.

Tiesa, komponista priekšstati par vēlamo pasaules iekārtojumu atšķīrās no ieraudzītā. Tomēr Latvijā viņš uzturējās vairākkārt līdz pat 1992. gadam.

Pirmie kontakti ar Latvijas mūziķiem Ponem radās 70. gadu sākumā. Rīgā skanēja autora darbi. Taču, kā atceras aculiecinieki, tas notika dziļas slepenības apstākļos, ielaižot koncertos tikai izredzētos, kas bija saņēmuši atļauju no biedrības sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Saprotams, ka tie, kuru rokās 70. gadu sākumā bija Latvijas politiskā un kultūras dzīve, pret avangardista Pones centieniem gūt atsaucību dzimtenē izturējās stipri piesardzīgi. Par galveno neizvirzīja vis atbraucēja mākslu, bet gan to, kādu politisko statusu viņam piešķirt. Emigrants (12 gadu vecumā devies vecākiem līdzi trimdā) un avangardists – tas mums nepieņemami. Jā, bet ļoti progresīvs, pievērsies marksisma studijām.

Tādējādi Pone nonāca paradoksālā situācijā – tā laika Latvijā viņu daļēji uzskatīja par ideoloģiski pareizu, bet tehniski apmaldījušos, savukārt tautieši ārzemēs – par ideoloģiski apmaldījušos, bet tehniski pareizu.

"Gundaris Pone pieder pie tiem Antona Vēberna pēciniekiem, kas ignorē visu agrāko skaņumākslu, nerēķinoties pat ar tādiem novatoriem kā Hindemits, Šēnbergs vai Stravinskis. Šā pulciņa mērķis ir celtnieciskās tematikas un surogātformu (dziesmas, rondo, sonātes) pamešana, kā vietā stājas t. s. seriālā, atematiskā manipulācija, akcijas un reakcijas, uni- un polivalences teorijas utt. Šādas mākslas (vai zinātnes?) izteiksmes līdzekļi ir elektroniskās studijās izkalkulēti jauni skaņu kompleksi, formantspektri, parametri utt. Lietas un to montēšanai lietojamās t. s. montējamās grafikas, kas, pēc Pones vārdiem, gan sniedz tikai vizuālus ierosinājumus, jaunā mobilā skaņuraksta fineses atstājot pašu interpretu rokās," – tādu visai hiperbolizētu raksturojumu Ponem devis Valentīns Bērzkalns. Tomēr lielākā daļa latviešu trimdas sabiedrības, kuras mūzikas vērtēšanas mēraukla nesniedzās pāri romantisma laikmetam, nebija gatava akceptēt Pones moderno stilu…

Galvenais iemesls, kas radīja komponistam smagas sadursmes ar latviešu trimdas sabiedrību, bija viņa politiskais radikālisms. Beigu beigâs viņš no tās distancējās (tika distancēts) un turpināja savu radošo ceļu apbrīnojami patstāvīgi, konsekventi un mērķtiecīgi.

(Tekstā izmantota Baibas Kurpnieces publikācija žurnālā "Mūzikas Saule" 2005. gada 2. laidiens)