Šīsreizes tēma – diriģenta zizlis: zīmulim līdzīgs priekšmets, ar kuru diriģenti, lepni izslējušies orķestra priekšā, gaisā velk šķietami viņiem vien saprotamas kontūras trīsstūru, virpuļu, cilpu, pusloku un dažādu citu figūru veidā, kurām orķestranti pilnā nopietnībā seko gluži kā ceļazīmēm, izbraucot uz lielajām mūzikas maģistrālēm.

Šo visklusāko orķestra instrumentu, kas mūziķu žargonā "neķiksē" un spējīgs panākt brīnumu lietas, dažādi diriģenti dēvē dažādi: Marisam Jansonam tas ir "kociņš", Imantam Resnim – "zizlītis", kādam citam – rokas pagarinājums, rundziņa vai puļķītis, bet viens no pasaulslavenajiem krievu diriģentiem savu zizli cienīgi sauc par "mans Stradivari"...

Tā nu šajā raidījumā diriģentiem Imantam Resnim, Viesturam Gailim, Andrim Pogam un Andrim Vecumniekam jautājam, kālab diriģentiem vispār vajadzīgs diriģenta zizlis, un kā to izvēlēties, aplūkojam arī dažus neparastākos latviešu diriģēšanas vecmeistaru zižļus un, ņemot talkā mūzikas vēsturnieku Miku Čeži un diriģentu Māri Kupču, lūkojam noskaidrot, vai Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodamais leģendārais "Vāgnera zizlis" tiešām ir Vāgnera... Bet sākam ar īsu zižļa un diriģēšanas vēsturi...

Pirmās liecības par zizlim līdzīga priekšmeta lietojumu atskaņojuma vadīšanai rodamas 709. gadā pirms mūsu ēras, kad kāds sengrieķu vīrs, vārdā Ferikīds, no Grieķijas pilsētas Patras, pulcinot ap sevi flautistus un cītaras spēlētājus, pats apsēdies centrā uz paaugstinājuma. Viņa rokās bijis zeltīts zizlis, un, kad Ferikīds, dodot signālu,  ar to pamājis, mūziķi visi vienlaicīgi sākuši spēlēt.

Kamēr mūzikas atskaņotāji senākajos laikos galvenokārt bija nelieli kori un ansamblīši, pēc diriģenta mūsdienu izpratnē nebija nekādas vajadzības. Atskaņojuma vadīšanu uzņēmās vai nu ansambļa vijolnieks, vai arī klavesīnists. Klavesīnists, kura priekšā atradās partitūra, sekoja atskaņojumam un novērsa kļūdas, ja tādas radās, bet pirmā vijole noteica tempu, un vietās, kur ritms bija sarežģītāks, ar lociņu sita takti. Takts sišana pret grīdu bija arī diriģenta zižļa priekšteča – masīvas un pagaras diriģenta nūjas galvenā funkcija, kas šī vārda tiešā nozīmē, noveda kapā franču komponistu Žanu Batistu Lullī. 1687. gada 8. janvārī viņš diriģēja koncertu par godu Francijas karalim Ludviķim XIV, kurš laimīgā kārtā bija atveseļojies pēc pamatīgas slimošanas.

Tolaik diriģēšana nozīmēja orķestra vadītājam ar pamatīgu bozi pret grīdu sist taktsmēru... Tā sizdams, Lullī trāpīja sev pa kājas pirkstu, turklāt tik neveiksmīgi, ka brūce sastrutoja, sākās gangrēna, Lullī neļāvās pirkstu amputēt un infekcijas izplatīšanās diriģentam beidzās letāli.

Savu uzvaras gājienu Eiropā diriģenta zižļi, nu jau izmēros mazāki, nekā liktenīgais Lullī spieķis, sāka 19. gadsmita pirmajās desmitgadēs. Ir ziņas, ka 1810. gadā, lietojot konusa formas koka zizli, Daniels Tēks esot tik ļoti dedzīgi diriģējis Halles orķestri, ka netīšām iesitis ar savu zizli pa lustru, un pār diriģentu nolijis stikla gabaliņu lietus. Vīnē diriģenta zizli pirmais izmantojis Ignācs fon Mozels 1812. gadā. Piecus gadus vēlāk Drēzdenē diriģenta kociņu licis lietā Kārlis Marija Vēbers, bet vācu komponists, vijolnieks un diriģents Luijs Špors, ieradies Londonā, 1820. gada 10. aprīlī Filharmonijas biedrības rīkotajā koncerta mēģinājumā izraisīja veselu apvērsumu!

Sastopot savā priekšā visai daudz mūziķu, kas bija iesaistīti vienā no koncerta skaņdarbiem, Špors, pilnīgākas saspēles labad, nolēmis lietot nevis vijoles lociņu, bet gan koka zizlīti.

Filharmonijas biedrības vadībai šis jaunievedums it nemaz nepatika; tā baidījās, ka Špors pieprasīs par to lielāku honorāru, taču, izskaidrojot atskaņojuma grūtības tolaik "moderno" opusu atskaņojumā, Špors lūdza direkcijai atļaut veikt eksperimentu. Rezultāti izpaudās tiešā veidā: vēl nekad Filharmonijas zālē nebija dzirdēta tik saliedēta orķestra spēle! Špors mūziķiem rādīja iekritienus, brīžiem pārtrauca mēģinājumu, lūdzot palabot frāzējumu, ar zizli viņš noteica skaņdarba tempu un…piešķīra skaņdarba interpretācijai pavisam jaunu ievirzi.

Mūslaiku diriģenta zizlim ir bijis daudz priekšteču. Jau pieminētais smagais spieķis, flautas izmēra rundziņa, kas izskatījās pēc obojas bez rastruba, sarullēta nošu lapa, ar smiltīm vai vilnu pildīti ādas rullīšī, ar kuriem, vajadzības gadījumā diriģenti varējuši arī fiziski iespaidot slinkākus mūziķus un citi priekšmeti, ar kuriem Maestro pārvaldījuši savus orķestrus.

Fēlikss Mendelszons diriģējis ar nūjiņu, kas bijusi apvilkta ar ādu, Džuzepe Verdi - ar ebonītkoka diriģenta zizli, bet Hektors Berliozs priekšroku devis visparastākajam koka sprunglītim.

Pasaulslavenais diriģents Zubins Meta reiz izteicās, ka vieglāk ir visu dienu mocīties neērtās kurpēs, nekā nodiriģēt koncertu ar neērtu zizli. Kā izvēlēties īsto zizli, jautājam vairākiem šodien labi pazīstamiem latviešu diriģentiem, vispirms noskaidrojot Andra Vecumnieka viedokli gan par ērtumu, gan arī diriģenta zizli kā tādu...

Visai īpašas attiecības ar šo amata darbarīku saista diriģentu Gintu Glinku, kuram ir vesela zižļu kolekcija, kas veidojusies, pēc katra koncerta no vienas radu ģimenes saņemot ziedu pušķi ar tajā iemeistarotu diriģenta zizlīti. Sarakstoties ar viņu pirms šī raidījuma, Ilgai Augustei izdevies uzzināt, ka pēdējā laikā kolekcija papildinoties gausi, jo pēc vairāku gadu aktīvas uzstāšanās, diriģenta atbalstītāji sākuši sūdzēties, ka Latvijas mūzikas instrumentu veikalu zizlīšu arsenāls esot izsmelts, jo visi iespējamie zizlīšu veidi jau esot Gintam uzdāvāti un jauni, diemžēl, neparādoties.

"Lai gan nepiederu pie diriģentiem, kuri māņticīgi pieķeras pie viena veida zizlīšu standartiem, vai, par katru cenu mēģina iegādāties lielo Maestro zizlīšu kopijas, pasūtot tos pie zināmiem šī aroda meistariem, tomēr nevaru noliegt, ka zināma "mistika" šim diriģenta aksesuāram piemīt, raidījumam Bolero raksta Gints Glinka, savam „zižļu stāstam” pievienojot arī kādu anekdoti par slaveno franču Maestro Pierre Monteux, kurš parasti izcēlies ar lieliem zizlīšu izmēriem.

Reiz viņš piegājis pie kāda orķestra, pacēlis rokas, bet pēc mirkļa nolicis savu garo zizli uz pults, no krūšu kabatas izvilcis zobu bakstāmo un teicis: "Piedodiet, es aizmirsu, ka šodien diriģēju kamerorķestri..."

Vēstures gaitā un mūsdienās diriģenta zižļu un zizlīšu ir daudzkārt vairāk nekā pašu diriģentu. Tie ir gari un īsi, no koka, stiklašķiedras un karbonīta. Ar gravējumiem un sudraba apkalumiem, ar rokturīti un bez tā. 19. gadsimta 50. gados pirms došanās uz ASV franču komponistam Luī Antuānam Žuljēnam, lai paspīdētu Jaunajā pasaulē, uzdāvināts krāšņs zizlis, kas darināts no pasaulē muzikālākā – kļavas koka un bagātīgi greznots ar zeltu un dārgiem dimantiem.

Pirms četriem gadiem Swarovski kristālu firma pirmo reizi savā 117 gadus garajā pastāvēšanas vēsturē izveidoja 84 kristāla elementiem rotātu zizli Maiami simfoniskā orķestra diriģentam, tādējādi simbolizējot spozmi un eleganci, kāda piemīt klasiskajai mūzikai.

Pirms pāris gadiem Berlīnes Valsts opera Matiasa Hellingera firmā Rohem (tai ir 125 gadu ilga zižļu darināšanas pieredze!) pasūtīja jaunu t.s. Štrausa modeļa diriģenta zizli Danielam Barenboimam. Šī zižļa garums bija 45 cm, bet diametrs – 6 mm. Karaļa Ludviķa XIV laikā vienam no diriģentiem bijis zizlis cilvēka augumā, bet pasaulē lielākais zizlis, kura garums ir 4.25m (grūti iedomāties, kā ar to diriģēt…) darināts Nīderlandē un to lietojis diriģents Bass Klabbers koncertā Heithūsenā 2010. gada 10. oktobrī.

Ļoti neparasts zizlis, kura attēlu varat apskatīt šīs lapas fotogalerijā, ir zizlis ar dekoratīvu rociņu galā - tā sauktais Vāgnera diriģenta zizlis, kas ir viena no Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja relikvijām. Šo Rīgas draugu iedāvināto zizli komponists pametis Rīgā, lielā steigā bēgdams no parādu piedzinējiem. No muzeja vitrīnas šis zizlis 2004. gada 24. septembrī uz pāris stundām nonāca diriģenta Māra Kupča rokās, lai Vāgnera zālē diriģētu koncertu "Ar Vāgnera zizli". Tomēr visai drīz pār šo visai savdabīgo zizli sāka krist šaubu ēna no Latvijas mūzikas pētnieku puses, izsakot pieļāvumu, ka tas nemaz nav Riharda Vāgnera zizlis un, ļoti iespējams, nav arī diriģenta darbarīks. Pie patiesības noskaidrošanas ķērās mūzikas vēsturnieks  Mikus Čeže... Viņaprāt, arī par Vāgnera zizli godātais priekšmets ar pasmago ziloņkaula rociņu galā un diezgan elastīgo kātu nevar būt instruments precizitātes panākšanai, jo zināmā atvēzienā šī rociņa var parādīt pilnīgi citu instrumentu vai citu virzienu, nekā diriģents to sākotnēji ir iecerējis. Vai tā tiešām ir, to vaicājam Mārim Kupčam.

Pie spilgtākajiem un slavenākajiem diriģentiem, kuri taktszizli neizmanto, būtu jāmin Pjērs Bulēzs, Žoržs Pretrs, Leopolds Stokovskis un daudzi citi. Viņu vidū arī Klaudio Abado.

Sarunu par diriģenta zizļa priekšrocībām un bezzižļa diriģēšanas riskiem turpinām ar diriģēšanas profesoru Imantu Resni un Viesturu Gaili.

Latviešu vecmeistaru zižļiem bagātākais ir Rakstniecības un mūzikas muzejs. Šeit atrodas gan 1895. gadā meistara Bakstata veidotais zizlis ar figurālu liru galā, ko 1924. gadā savam diriģentam Jēkabam Vītoliņam dāvinājis Rīgas skolotāju institūts, gan Alfrēda Kalniņa zizlis, kura korpusam gara, izstiepta konusa forma, galā – lodīte, uz korpusa vidū – divkrāsu zelta monogramma A.K. un gravējums no dāvinātājiem. Muzejā apskatāms arī Pāvulam Jurjānam 1902. gadā dāvinātais zizlis – apaļš melnkoka stienis, ap kura korpusu apvīts apkalums – sudraba skārda lente un reljefi miršu zari. Mūzikas muzeja kolekcijā – arī vairāki Teodora Reitera zižļi, Jēkabam Graubiņam 1909. gadā dāvināts diriģenta zizlis no koka un ziloņkaula, ko meistars 1961. gadā atdāvinājis diriģentam Krišam Deķim. Un vēl – vairāki Gunāra Ordelovska zižļi, Jāņa Hunhena "darba" zizlis, Emiļa Melngaiļa gludais gaiši lakotais diriģenta zizlis no koka un Haraldam Mednim dāvātais diriģenta zizlis no melnkoka, ziloņkaula, sudraba un ādas, kas Meistaram pasniegts 1993. gada jūlijā kā LTR Kultūras ministrijas balva ceļojošā Dziesmu svētku balva par izciliem sasniegumiem mūzikā. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā līdzās MĢ dokmaņa, drēbnieku cunftes eltermaņa un citu amatu pārstāvju zižļiem atradīsim arī Teodora Reitera darba zizli – tumša koka ar baltumiņiem abos galos. Brāļu Jurjānu muzejā apskatāms Jura Jurjāna 83 cm garais takts zizlis, Cēsu muzejs glabā sešu  novadnieku taktszižļus, bet Jāzepa Vītola muzejā Gaujienas Anniņās vecmeistara zižļa nav, toties ir – kamertoņa dakša un metronoms.