"Biju no tiem, kuri vēlu sāk runāt – ap trim gadiem. Līdz tam es esot tikai skatījies un smaidījis," nesen kādā sarunā atzinās pianists, aranžētājs un dziesminieks Uldis Marhilevičs, kuru šodien sveicam 60. jubilejā!

Bet pārraidi sākam ar fanfarām, kuras Uldis komponējis "Klasikas" 20. jubilejai – Viļņa Šmīdberga aranžējumā tās izskanēja Lielajā ģildē pagājušā gada janvārī. Starp citu, tieši "Klasika” ir radiostacija, kuru, kā Uldis atzīst sarunas noslēgumā, viņš klausoties visvairāk…

Pačukstēsim, ka bērnībā Uldis sava tēta spēlētā akordeona pavadījumā bez ierunām dejojis "Kur tu teci, gailīti manu" - īstenībā tas bijis vesels šovs. Bet Ulda pirmais oficiālais skaņdarbs, autoram sēžot pie klavierēm, tapis 8. klasē. Vaicāts, vai bērnība bijusi aizņemta un smaga, Uldis atzīst: "Bērnība man asociējas ar laimīgāko dzīves periodu, kaut katrā dzīves posmā ir savs skaistums. Mana bērnība bija patiesi skaista, tā aizritēja Liepājā, uz Ūliha un Peldu ielas stūra.

Brālis bija četrus gadus vecāks un klavieres spēlēja katru dienu. Tam visam jau no triju gadu vecuma dzīvoju līdzi.

Bērnībā biju ļoti apzinīgs, līdz 5. klasei mani nevajadzēja uzpasēt – mamma atceras, ka visu vienmēr biju izdarījis. Laikam jau mūzika bija ielikta sirdī, jo to darīju ar prieku.

Vēlāk, protams, sākās delverības, taču lielās līnijās bērnu mūzikas skolā, ko tolaik vadīja Valdis Vikmanis, biju labā līmenī.”

Labo draudzību ar savu bērnības pilsētu Uldis nav pārtraucis līdz pat šai dienai un smej, ka nu uz kādu brīdi būšot jāuztaisa pauze, jo uz jaunās koncertzāles "Lielais dzintars” skatuves esot visai biežs viesis.

"Liepājas brāļi", Remix, vēl citi visdažādākie projekti… Tā bijusi Ulda ikdiena. Par "Liepājas brāļiem” viņš saka tā: "Tas bija jauks projekts, kas dzima kā visas labas lietas – brīvi un nepiespiesti, drusku ar humora pieskaņu, kaut bāze bija ļoti nopietna, jo visi brāļi bija mūziķi. Unikāls projekts! Kopš Liepājas laikiem visi bijām auguši kopā, viens otru zinājām no agras jaunības.”

Un kādas atmiņas par Remix laiku? "Radiomājā satikāmies 1985. gadā - sākumā bijām instrumentāla grupa, taču jau pēc gada bija skaidrs, ka vajag solistu – vokālistu, un par to, ka tas būs liepājnieks Igo, nebija šaubu. Jo tikai viens cilvēks no mums nebija liepājnieks – Žeņa Ščapovs. Līdz pat šim brīdim vairs nevienā citā grupā neesmu tik ilgi spēlējis – pat ne ar vienu citu solistu neesmu sadarbojies tik ilgi kā ar Remix. Varēju nakts laikā piecelties un dzirdēt sevī Igo balsi, tāpēc nebija problēmu izveidot viņam dziesmas.”

Taču Uldis Marhilevičs ir arī lielisku instrumentālkompozīciju autors. "Esmu mācījies kā pianists.

Jau kopš vidusskolas gadiem līdz pat šim brīdim man vislabāk patīk apvienojums – īsts roks kopā ar simfonisko orķestri. Tas ir plašs spektrs, no kura var izlobīt jebko.

Ar to es arī sāku savas mūzikas rakstīšanu, īpaši vidusskolas gados, kad aktuālas bija visas pasaules zvaigznes, toskait Eltons Džons. 70. gadu popmūzikas bāzi lielā mērā veidoja klasiska – izvērstas kompozīcijas, kas nav ierobežotas formātā. Arī Remix pirmsākumos spēlēja to, ko varam dēvēt par art-rock."

Uldim allaž bijusi no svara arī melodija. "Tikko ar Maestro par to runājām – ka to tā īsti nemaz nevar izstāstīt, tā melodiju būšana ir mūsu virtuve… Mana radošā dzīve dalās divos lielos periodos. Jaunības periodā bija tā, ka neapzināti kaut ko dungoju – tas varēja būt vakarā, naktī, no rīta. Un tā arī tā mūzika radās – pēc tam devu ideju teksta autoram vai dzejniekam. Un tad nāca otrs periods, kas pavisam konkrēti jau bija saistīts ar teātra dzīvi. Tur bija pilnīgi otrādi, jo teātrī tieši vārds ir primārais. Librets.

Sākumā biju neizpratnē – kā, un tagad, rakstot mūziku, man te jāskaita vārdi?! Kā tas vispār jādara?!

Ar gadiem tas pavērsies tā, ka bez idejas, bez vārda vairs nevaru nemaz uzrakstīt. Man ļoti būtisks šķiet vēstījums un stāsts,” prāto Uldis, kurš kopā ar Māru Zālīti Dailes teātrī veidojis mūziklus "Tobāgo!" un "Priekules Ikars", bet ar Kasparu Dimiteru - "Klondaiku".

"Savu dzīvi zinu pa dienām, pa gadiem – jebkuru gadu varat uzprasīt, un pateikšu, kas tajā notika,” saka Marhils, kuram šis gads nu reiz ir ļoti karsts darba laiks, turklāt daudzas lietas, lai neteiktu, ka visas, Uldis dara viens pats.

"Sabiedrība un vispār mūsu civilizācija visā pasaulē izveidojusies tā, ka nupat jau ir pārāk daudz amatu.

Cilvēkam pašam jāspēj daudz izdarīt! Bieži daru ko tādu, ko citā situācijā paveiktu sešu cilvēku komanda. Nezinu, varbūt tas dots no dabas.

Taču nevaru gluži visu – piemēram, neesmu iemācījies labi instrumentēt; aranžēšana ir gluži cita lieta. Tāpēc jau laba simfoniskā mūzika būs mūžīga, arī mūziķi priecājas spēlēt īstus simfoniskos opusus, kas uzrakstīti prasmīgi.”

Vai kāpšana uz skatuves Uldim bijusi pašsaprotama jau no bērnības? "Nemaz tik bieži uz tās kāpt nevarēja – manuprāt, skolas laikā tam būtu jānotiek daudz biežāk. Bija tehniskās ieskaites, eksāmeni. Taču tai lietai būtu jābūt regulāri.

Lai kļūtu par nopietnu skatuves mākslinieku, kas klasisko mūziku ar miljardiem nošu uz skatuves atskaņo stundām, visai cilvēka būtībai jābūt piemērotai. Tas nav tik vienkārši. Ne katrs to var veikt, kaut arī talantīgs.

Popmūzikā ir mazliet citādi, taču arī viss atkarīgs no līmeņa, kuru tu pasniedz. Jo mandrāža vienmēr ir, citreiz pat ļoti liela – bet tā ir vajadzīga. Mēs, mūziķi, nekad nedrīkstam aizmirst, kāpēc esam uz skatuves – ne jau sevis dēļ, ne pašmērķīgi: mēs esam tie, kuriem jākalpo publikai. Un tas attiecas uz visiem māksliniekiem. Tie, kuri sēž zālē – tie ir kaut kas! Mūzikai jābūt tādai, lai cilvēks to sajūt. Ne jau tikai melodiskai – arī noskaņas, harmoniskajā ziņā tā var būt izteiksmīga. Ja tā būs kaut cik laba, cilvēka sirdi tā sasniegs jebkurā gadījumā.

Un mūsdienu akadēmiskajā mūzikā tā ir slidena nianse – vai tur šobrīd nav drusku par daudz pašmērķīguma?

Ar ko tad klasiskā akadēmiskā mūzika atšķiras? Protams, ar izglītības niansi, kvalitāti, sarežģītību, bet galarezultāts taču tomēr domāts publikai, tāpēc, manuprāt, šeit jāspēlē pēc tiem pašiem noteikumiem – lai būtu skaisti, saprotami, izprotami.”