"Bērnībā biju traki nevaldāms, sportisks. Un gāju visur, kur gāja vecākais brālis - čellists Ivars. Viņš mācījās Dārziņskolā, tāpēc arī man jautājumu nebija par citu skolu kā vien Dārziņskolu," stāsta vijolnieks Andris Pauls, kuru šodien, 10. martā, sveicam 60. jubilejā.

Brīnišķīgi jūtīgs, precīzs un koleģiāls kamermūziķis. Prasmīgs orķestra mākslinieks. Tāds ir Andris Pauls. Muzicējis dažādos kamersastāvos, bet īpašas attiecības viņu vienojušas ar Latvijas Filharmonijas kamerorķestri. Nu par savējo Andris sauc Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestri: "Kā darba vieta Opera man ļoti patīk. Jā, tas ir savādāk, nekā orķestrī, kad visu laiku esi uz skatuves. Taču operā interesanti ir tas, ka izrādes tiek atkārtotas, tu vari vairāk iedziļināties, mainās solisti."

Vaicāts, no kurienes viņā tas izslavētais Paulu ģimenes muzikālais gēns, Andris prāto: "Patiesi, nezinu! Mūsu vecāki ar mūziku nebija ciešā sakarā - es savukārt gribēju visur, kur Ivars... Mans pirmais pedagogs bija Joahims Brauns - ļoti labs metodiķis. Nostādīja manas rokas tā, ka visa mūža garumā ar to problēmu nav." Vēlāk Andris mācījies pie leģendārā Voldemāra Šeļegova - no 7. klases Dārziņskolā, vēlāk arī Konservatorijā.

Bet kopumā, runājot par pedagogiem, Andris Pauls neslēpj: "Pēteris Plakidis ir mans visbūtiskākais skolotājs. Ar viņu kopā strādājot, dzirdot viņa domu mūzikā un kopā radot, uzskatu, ka viss, ko varu, ir pateicoties viņam."

Par savai sirdij tuvāko mūziku jubilārs saka tā: "Neaizraujos ar mūsdienīgām lietām - to atstāju citu ziņā, jo zinu, ka daudziem mūziķiem tuva matemātiskā domāšana."

Tomēr mūzika vēl nav visa Andra dzīve - ikdienā viņš dara visu ko: "Reti kurš vijolnieks mīl visu ko celt, būvēt, mežā strādāt. Nesūdzos ne par ko. Jā, gadās, ka vasarās samoku rokas un tās sāp, un vienīgais, kas tās atbrīvo - paņemt vijoli rokā. Tikai vijole atbrīvo."

Un kādu mūziku Andrim Paulam tīk baudīt kā klausītājam? "Atzīšos, ka klausīties nav tik viegli... It kā klausos, bet visu laiku "spēlēju līdzi"... Un ļoti bieži var dzirdēt, ka mūziķi spēlē tikai tā, starp citu. Te jāpiemin čellists Māris Villerušs. Viņš nekavējoties pateica, kad cilvēks vienkārši dara savu darbu, un kad - deg par savu lietu. Vēl neilgi pirms viņa aiziešanas bijām pie viņa ar Brāmsa sonātēm. Redzēju, kā viņš liek darbam atvērties, bet mūziķim - nebūt mērenam."

Arī Andra un viņas dzīvesbiedres, pianistes Leldes Paulas bērni kļuvuši par mūziķiem: meita Kristīne jau vairāk nekā 10 gadus ir koncertmeistare Mediņskolā un klavierspēles skolotāja un koncertmeistare Rīgas Doma kora skolā, savukārt dēls Jānis - arī čellists! - nesen kļuvis tēta kolēģis, jo sācis strādāt Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī. Jau ilgāku laiku viņš muzicē grāvējgrupas Melo M sastāvā.

"Mūzika ir tik bagāta, ka katrs tajā var atrast savu stīgu. Kas gan var būt vēl skaistāk, ja vari spēlēt un izteikties skaņu valodā. Ja apkārt ir domubiedri, dažādi instrumenti - tas ir jauki! Jebkuram cilvēkam vajadzētu būt saskarsmei ar mūziku - tas rada īpašu auru," - tā jubilārs Andris Pauls.