23. decembrī uz sarunu "Benefices" stundā Maruta Rubeze aicina vijolnieku Raimondu Melderi atskatīties uz aizvadītajiem gadiem 45. dzimšanas dienā.

Netiekot reiz pie kārotās klarnetes 6. vidusskolā, vijole kļuvusi par uzticamu sabiedroto dažādu laikmetu stilos un mūziķu sastāvos: jau 20 gadus Raimonds muzicē LNSO rindās, gan senā, gan laikmetīgā mūzika izspēlēta ansambļa Sansara sastāvā, baroka mūzikas smalkumi apgūti pie Lusijas van Dēlas Amsterdamā, un iemaņas liktas lietā arī muzicējot Eiropas Savienības baroka orķestrī. Tango kaislības izdzīvotas gan Gidona Krēmera un Kremerata Baltica repertuārā, gan ansamblī Tango sin Quinto. Kopīgi ar "Prāta vētru" dziesmā apcerēts prezidents, bet interešu lokā nonācis arī menedžments…

Vai tad, kad pirms 45 gadiem Raimondu gaidīja nākam pasaulē, vecāki jau bija iecerējuši viņam mūziķa karjeru? "Šaubos," smejas Raimonds. "Lai gan - mana māsa, kura ir septiņus gadus par mani vecāka, jau bija sākusi spēlēt vijoli, kad piedzimu. Dzīvojām Ziedoņdārza pašā viducī, jo mamma strādāja dārzkopības uzņēmumā, kas šo skaisto parku apsaimniekoja, un abi ar māsu gājām 6. vidusskolā ar mūzikas novirzienu.

Līdz ar to, ka vijoli mājās jau biju atklausījies diezgan daudz, šķita, ka visdabiskākais, neuzmācīgākais instruments ir klarnete. Taču skolotāji ieteica pamēģināt uzspēlēt vijoli.

Un tā kaut kā pavisam dabiski aizgāja. Kad sāku spēlēt vijioli, jautājums par klarneti bija jau piemirsies... Lai gan sākumā nebūt nebija tā, ka visu laiku patika to spēlēt. Šad un tad mūzikas skola tika aizmirsta ziemas prieku izklaidēs..."

Vēl šodien Raimonds ar lepnumu atceras, kā ar skolas biedriem nodibinājuši pirmo rokgrupu klasē. "Žēl, ka dziesmas nav saglabājušās. Tās bija asprātīgas un dzīvespriecīgas."

Raimonda intereses un darbības lauki nudien ir plaši. Kā īsti sākusies mīlestība uz seno mūziku? "Kad augu, Padomju Savienībā jau daudzas lietas bija aizliegtas. Bija "sliktie Rietumi" un tamlīdzīgi stereotipi. Bet, kad priekškars krita un pavērās iespējas, ieraksti sāka burtiski gāzties Latvijā. Dziedāju korī "Balsis", un tā dibinātāji - Māris Kupčs un Kaspars Putniņš - no saviem braucieniem veda simtiem albumu. Klausījāmies, un tas likās tik nenormāli interesanti... Bet ar laiku sapratu, ka nav iespējams kaut ko darīt un iet dziļumā, tikai klausoties ierakstus.

Ar draugiem un paziņām, ar kuriem kopā spēlējām, sapratām, ka bez mācībām būs sarežģīti virzīties un attīstīties, un tā nu mēs visi trīs no ansambļa Sansara - vijolniece Lāsma Muceniece, čelliste Ilze Grudule un es - nopietni sākām mācīties seno mūziku.

Tas bija interesanti un aizraujoši. Jā, grūti bija mainīt spēles paņēmienus un iemaņas, kas bijušas gadiem ilgi, bet ar laiku kļuva viegli spēlēt abās tehnikās."

Kameransambļa Sansara laikus Raimonds atceras ar īpašu labpatiku.

"Bijām tikko beiguši Latvijas Mūzikas akadēmiju, un to atceros kā visskaistāko muzicēšanas laiku, jo visi kopā baudījām lielu brīvību - mūs nesaistīja nekādas klišejas vai aizspriedumi. Vienkārši spēlējām un mētājāmies ar idejām. Mūzikā tas ir tik svarīgi!"