Riharda Plešanova pirmās skolotājas klavierspēlē bija Egita Vanaga Cēsīs un Ilze Mazkalne Gulbenē. Tad sekoja mācības Dārziņskolā pie Anitas Pāžes un Mūzikas akadēmijā, kur beidzis gan bakalaura, gan maģistra studijas, – pie prof.Sergeja Osokina. Gadu viņš mācījies Maskavas konservatorijā pie prof.Mihaila Voskresenska un aizvien šad un tad brauc pie viņa uz meistarības stundām. 2010.gadā Rihards ieguva Mūzikas akadēmijas un Swedbank Gada balvu, bet 2011.gadā viņa duets ar vijolnieci Madaru Pētersoni kļuva par JVLMA labāko kameransambli. Pagājušogad Rihards iekļuva Jāzepa Vītola Starptautiskā pianistu konkursa finālā, turpina strādāt par pedagogu un koncertmeistaru Pārdaugavas un Carnikavas mūzikas skolās, ir pieteicis sevi arī kā komponists, spēlē muzikālajā apvienībā Arcandela un ir klavieru kvarteta Quadra mūziķis, gan solo, gan ansamblī un ar orķestri atskaņojot daudz jaunās mūzikas, no kuras liela daļa ir pirmatskaņojumi, bet pavisam drīz Sansusī festivālā Rihards atkal piedalīsies pianistu kautiņos.

Sarunā ar „Klasiku” Rihards citstarp saka:

"'Mūsu laikmets ir tendēts uz ļoti lielu ārišķību. Valdot lielai konkurencei, sevišķi pianistu vidū, mūziķi baidās būt patiesi. Lai „izsistos” ir jāmēģina sevi pārdot un stratēģiski izdomāt – tas „strādās”, tas „nestrādās”… Bet es ļoti augstu vērtēju atklātību pret sevi – gan cilvēka, gan mūziķa atklātību – un izvēli spēlēt nevis mūziku, kas „strādās” vai „nestrādās”, bet to, kas liekas tuva - bez kuras vienkārši nevari."

Jaunās mūzikas atskaņošanai bieži vien nav nepieciešama superliela māksla. Atliek tikai precīzi atskaņot ik detaļu – un mūzika sāk skanēt pati no sevis. Protams, ir mūzika, kuru atskaņojot, saproti, ka arī tu to neizglābsi. Ir veiksmīgāka un ir neveiksmīgāka mūzika. Bet tas, ko jebkurš mūziķis var iegūt, saskarsmē ar komponistu un iesaistoties radīšanas procesā, ir iespēja saprast to, kā vispār top mūzika. Tad, arī klasiku spēlējot, tu saproti, ka tā līga patiesībā nav tikai notiņu salīmēšana – ka tā ir muzikāla līga. Saproti, ka viss nav jāuztver burtiski.

Es ik pa laikam aizbraucu uz kādu konkursu, īpaši to neafišējot, jo uzskatu, ka tā ir personīgā higiēna. Piedaloties konkursā, tu pusgada rādiusā izjūti labu tehnisko bāzi. Tā palīdz daudz kam citam, ko daru mūzikā. Tad man arī ir mazāks uztraukums uz skatuves, koncertatmosfērā.

Nebaidīšos teikt, ka skatuve ir kā maģija. Man nepiemīt Glena Gūlda sindroms slēpties tikai studijā – izvairīties no skatuves. Man šķiet, ka skatuve piešķir kaut ko unikālu atskaņojumam. To varētu salīdzināt ar riteņbraukšanu. Esmu runājis ar kādu savu radinieku, kurš ir aktīvs riteņbraucējs. Viņš saka, ka treniņu procesā nespēj „izspiest” tik daudz km/stundā, cik spēj sacensībās. Domāju, ka arī uz skatuves ar tās adrenalīna devu jebkura kompozīcija iegūst kaut ko neatkārtojamu. Un nav būtiski, ja dažkārt cieš kvalitāte. Sajūta un vibrācijas, ko mūzikai klāt liek skatuve, toties ir ļoti būtiskas.

Riharda Plešanova klavierspēle ierakstu fragmentos:

Ferencs Lists "Spāņu rapsodija", 2005, Lielajā ģildē;

Alfrēds Šnitke Fūga no "Svītas senā stilā". Kopā ar Madaru Pētersoni (vijole) 2011, JVLMA;

Pēteris Plakidis – Antons Kūkojs „Smotra tiergs Rogovkā”. Kopā ar Diānu Silovu (soprāns, 2017, LR 1.studijā;

Andris Dzenītis Klavieru kvarteta Lacrimae VI daļa „Svešākais no svešiem”. Klavieru kvartets „Quadra” 2016, RLB;

Imants Zemzaris. „Kibertango” (Alfrēda Vintera tango „Viltīgās acis” aranžējums). Klavieru kvartets „Quadra”, 2015, LR 1.studijā;

Calarem no senfranču deju mūzikas programmas. Muzikālā apvienība „Arcandela” 2016, klubā „Hamlets”;

Sergejs Rahmaņinovs Otrā klavierkoncerta 2. daļa. Kopā ar JVLMA simfonisko orķestri un diriģentu Andri Vecumnieku 2011, JVLMA;

Juris Karlsons Klavierprelūdija „Miglainā rītā” ; Rihards Plešanovs. „Sēņu rapsodija”. Kopā ar Kasparu Zemīti (ģitāra) un Artūru Noviku (akordeons) Sigvarda Kļavas „Latvijas gredzena” 3.daļā „Vidzemes gredzens” 2018, Vidzemes koncertzālē „Cēsis”;

Imants Mežaraups 1.daļa no cikla „Dalījumi un saites, zvani un sitieni”. Kopā ar pianistu Edgaru Tomševicu un sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu 2018, LR 1. studijā