2016. gada 8. novembrī pianistei Ilzei Graubiņai varēja apritēt septiņdesmit pieci, taču liktenis lēma savu un 2001. gada 24. janvārī radošo spēku briedumā mākslinieci pieveica ļauna slimība.

Tas bija smags zaudējums, un nu māksliniece dzīvo radu, draugu, kolēģu, skolnieku, viņas talanta pielūdzēju atmiņās. Taču - ne tikai! Radio fonotēka, arī plates un diski glabā desmitiem viņas skaņu ierakstu, kas priecē un pārsteidz joprojām. Daļu no tiem klausāmies šajā "Beneficē", ko pavada profesores skolnieču - pianistes, koncertmeistares un pedagoģes Anitas Pāžes un Sandras Jalaņeckas, kā arī viņas meitas, vijolnieces Evas Binderes stāsti.

"Graubiņu ģimenē vienmēr bijis pieņemts, ka pats esi par sevi atbildīgs," stāsta mūziķes meita Eva Bindere. "Mamma allaž bija absolūti savā mākslā, viņas dzīve bija viņas studenti un viņas klavieres. Mamma vienmēr strādāja ļoti daudz, viņai arī mēdza būt visai gari koncertbaucieni, tā ka mani faktiski uzaudzināja vecmāmiņa. Mācījos Dārziņskolā, kur pazudu līdz vēlam vakaram.

Mamma mani novērtēja kā muzikālu, bet ļoti slinku - viņa uzskatīja, ka man trūkst darbaspēju. Tāpēc bija vien jāķepurojas pašai...

Tā ka - ja kāds domā, ka mamma man daudz palīdzējusi, tas tā nav. Viņa bija ļoti aizņemta pati ar sevi. Līdz ar to no brīža, kad mamma būtu varējusi man palīdzēt, viņa jau bija smagi slima. Jā, viņa būtu man varējusi palīdzēt un virzīt uz iestāšanos Maskavas koservartorijā, bet... visa viņas būtība bija pret padomju režīmu. Protams, viņai pašai bija iespēja spēlēt ārpus Latvijas, īpaši pēc tam, kad vinnēja konkursu Leipcigā, taču... mamma nepārstāvēja "īsto nāciju". Tāpēc arī viņa negribēja, lai uz turieni braucu. Tāpēc bija jādara vien pašai.

Laimīgā kārtā gadījās Gidons Krēmers ar sava orķestra konkursu, kura rezultātā nonācu pie 1. pults; tas bija brīdis, kad sapratu: ir jāspēlē labāk, ir "jāpievelkas", jo, diendienā dzirdot vienu no sava laika izcilākajiem vijolniekiem, tapa skaidrs, ka ar manu muzikālo izjūtu nepietiks.

Tas bija pagrieziena punkts, kad sāku spēlēt pa īstam."

Pēc mūzikas pamatu un klavierspēles apgūšanas vecāku – ievērojamā komponista un folklorista Jēkaba Graubiņa, kā arī mātes- pianistes un pedagoģes Ērikas Graubiņas vadībā, Emīla Dārziņa mūzikas skolā Ilzes Graubiņas pedagogi bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Skolu viņa pabeidza 1959. gadā un ar izcilību un iestājās Maskavas Valsts konservatorijā, kur studēja profesoru Ābrama Šackesa un Jakova Fliera vadībā, pie kura beidza arī asistentūru. Un tad nāca lielās uzvaras: diploms Vena Klaiberna starptautiskajā pianistu konkursā Fortvortā (ASV) un spoža uzvara - pirmā vieta un zelta medaļa Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā 1964. gadā.

"Es viņā augstu vērtēju dziļi radošo attieksmi pret mūziku. Viņa ir īsteni meklējošs mākslinieks. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika," - tā pianistes spēli vērtēja Jakovs Fliers.

Uzvara Baha konkursā pavēra plašas koncertēšanas iespējas. No 1967. līdz 1986. gadam Ilze Graubiņa bija soliste Latvijas filharmonijā, muzicēja festivālos un koncertos Krievijā, Lietuvā, Vācijā, Bulgārijā, Čehijā, Dienvidslāvijā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – arī Kanādā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Šveicē. Viņas repertuārā bija ap 30 koncertu un solo programmu ar dažādu laiku un stilu mūziku, pie tam svarīgu vietu ieņēma muzicēšana kameransambļos - kopā ar meitu Evu Binderi, vijolnieci Rasmu Lielmani, dziedātāju Luīzi Andrušēvicu, vēl citiem. Līdztekus tam - pedagoģiskais darbs Emīla Dārziņa mūzikas skolā, no 1967. gada - Mūzikas akadēmijā, pēc divdesmit gadiem kļūstot par profesori. Daudzi Graubiņas audzēkņi guvuši balvas starptautiskos konkursos, koncertē, un paši ir lieliski pedagogi. Vēl bez šī raidījuma viešņām to vidū ir Biruta Ozoliņa, Inese Klotiņa, Lelde Paula, Baiba Ošiņa, Olga Prjadko, Armands Ābols, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis - un tā joprojām.

Lieliska pedagoģe un lieliska mūziķe, kuras spēle Vācijā raksturota šādiem vārdiem: poēzija, prāts, apburoša skaņa... Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Ilzi Graubiņu viņas 50. jubilejā 1991. gada ierakstā.