Rūdolfa Blaumaņa lugu "Skroderdienas Silmačos" Latvijas Nacionālais teātris ir spēlējis visu savu mūžu, un Jāņu laiks bez tās vairs nav iedomājams ne teātrī, ne brīvdabā.

Un grūti pat noticēt, ka pēc lugas pirmizrādes Rīgas Latviešu teātrī 1902. gadā, rakstnieka un literatūrkritiķa Jāņa Asara bargi nokritizēta un par savārstījumu nosaukta, tā piedzīvoja vien divas izrādes un… no repertuāra tika noņemta.

1921. gadā Skroderdienas iestudēja Aleksis Mierlauks, 1935. gadā – Alfreds Amtmanis-Briedītis, bet 1941. gadā – Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors Osvalds Uršteins, taču pirmizrāde ar otro sastāvu nemaz nepaspēja notikt, jo sākās karš. "Skroderdienu" uzvaras gājiens Latvijas teātros sākās 1955. gadā, kad padomjvaras melnajā sarakstā iekļauto Blaumaņa lugu režisors Alfreds Amtmanis Briedītis ar neiedragājamu stūrgalvību virzīja uz spēlēšanu. Šobrīd no šī leģendām apvītā iestudējuma, kurā Antonijas lomā bija Olga Lejaskalne, Aleksis – Žanis Katlaps, Elīna – Elza Radziņa, Dūdars – Reinholds Puriņš, Pindacīša – Anta Klints, Ābrams – Karps Klētnieks, Joske – Jānis Kubilis, Zāra – Velta Līne, Pičuks – Ēriks Brītiņš, Auce – Eleonora Dūda, Kārlēns – Kārlis Strāders, Rūdis – Alfrēds Jaunušāns, bet Ieviņa – Maiga Grīnberga, - palicis vairs tikai pāris to dienu liecinieku, un viņu vidū – arī aktrise, kas uz "Skroderdienu" skatuves atradusies visilgāk.

Vai zināt, kas viņa ir? Varas aizliegumam atkarotā "Skroderdienu" iestudējuma pirmā Ieviņa – Maiga Grīnberga. Arī jaundzimušā Pičuka brēcošā balstiņa pirtiņas ainā pieder viņai.

Vispirms nerātnā meitēna, bet vēlāk arī citas lomas uz "Skroderdienu" skatuves 50 gadu laikā viņa nospēlējusi turpat 500 izrādēs un piedzīvojusi arī Maskavas dekādes skatītāju atzinību.

Mazā auguma un meitenīgā izskata dēļ Kārlis Sebris Maigu savulaik saucis par "pusporciju" – tā, "Klasikas" apciemota, ar smaidu atklāj šobrīd 92 gadus vecā, taču joprojām jauneklīgā un dzīvespriecīgā aktrise, kura dramatiska satiksmes negadījuma dēļ jau vairākus gadus spiesta pārvietoties ratiņkrēslā. Viņas pieredzēto "Silmaču" laikus sākam ar atcerēšanos...

Maiga Grīnberga: No 1955. gada 14. janvāra līdz pat 2009. gadam "Skroderdienās" nemitīgi esmu bijusi uz skatuves. Šķiet, esmu gandrīz vai vienīgā, kas vēl tur vandījusies pa starpu un kas vēl tagad dzīva... Skatījos savā albumā  - pilnīgi šausmas māc. No mana kursa neviena vairs nav...

Ilga Auguste: Kuri aktieri bija jūsu kursā?

Manā kursā bija trīs puikas – Kārlis Pamše, Ēriks Brītiņš un Haralds Topsis. No meitenēm – Velta Līne, Nora Vētra, Skaidrīte Kokāne, Helga Līcīte, Lilija Sniedze un es. Neviena vairs nav...

Vai atceraties savu pirmo "Skroderdienu" izrādi?

Vai, kā to var neatcerēties! Alfreds Amtmanis-Briedītis – viņš patiesi ir Nacionālā teātra īstais saimnieks, īstais audzinātājs, īstais režisors un reālpsiholoģisko lugu turētājs. Mūsu teātris vienmēr bijis reālpsiholoģiskais teātris. Pamatu pamats bija Amtmanis-Briedītis. Bet kā Briedītis visu dabūja cauri – ak, vai! Viņš, kas visu laiku bija čekas uzraudzībā, kā viņam nervi to izturēja. Viņš gribēja Blaumani, viņš gribēja “Silmačus”. Prasīja Kultūras ministrijai, Kaupužam. Prasīja visi – Liepāja, Daile, kas dabūs. Prasīja “Idiotu”, pateica, dos “Iditou” tam, kurš lielāks idiots teātrī... Un iedeva mums, jo teica, ka Videnieks ir vislielākais idiots, un uztaisīja ārkārtīgi labu izrādi... Direktors mums toreiz bija Bergmanis, čistij boļševiks, no Krievijas atbraucis, ielikts pie mums. Nu, un sapulcē Briedītis prasa: "Direktor, kas būs ar Silmačiem?" Viņš atbild: “Es jau teicu – nebūs nekādā gadījumā. “Silmači” ir kategoriski aizliegto lugu sarakstā.” Nāk nākamā sapulce, atkal Briedītis pras: "Direktor, kas būs ar “Silmačiem”?” Bergmanis atbild: “Es teicu – kategoriski nē!” Tad Briedītis paņēma “Ļauno garu” un uztaisīja, Olgu Lejaskalni paņēma par jauno saimnieci, kura ir šausmīgi naudu rāvīga. Lejaskalne bija spilgta raksturotāja spilgta. Briedītis to lugu uztaisīja tā, ka izrāde gāja uz aplausiem. Viņam dzima doma, ka “Silmačos” varētu šitādu saimnieci uztaisīt, kas, muļķe, izdzen gudru tautu, nokalpina, bet pati rāvīga – sev, tikai sev. Egoistiska. Un tur viņam dzima tā loma. Es tajā lugā biju Janka. Uztaisīja pēc tam "Indrānus", tie arī aizgāja labi, bet bez reakcijas.

Un viņš samierinājās ar to, ka "Silmaču" pagaidām nebūs?

Nē, viņš nesamierinājās. Viņam visu laiku iekšā gruzdēja, ka tā nav taisna lieta. Vienā dienā Briedītis paņem mani pie vienas rokas, Skaidrīti – pie otras, un saka tā: "Jūs manā lugā būsiet abi bērni, trešais bērns būs Jaunušans. Tas vēl mācās, bet tūlīt viņš beigs. Viņš esot baigi talantīgs, bet – viņš ir rūcējs, nevar nevienu skaņu izdot. Bet jūs abas esat dziedošās." Tā viņš padomāja un saka: "Bet priekš kam mums tā Ziemelīte tur, augšā?" Jo pretējā mājā balss nostādītāja bija Ziemele. Viņš saka: "No rītdienas jūs tur iesiet mācīties. Es viens pats ņemu visu savās rokas, nebrīnieties, ka saraksts ārā nebūs, es viens pats to daru…" Tad viņš saka: “Mana komanda būs šāda – Spertāls taisīs dekorācijas, viņa sieva kostīmus, Irēna Strode taisīs dejas un orķestrī būs Jēkabs Grīnbergs, kas mums ir muzikālā daļa."

Dabūjām Jaunušanu. Uzejam augšā pie Ziemelītes. Fredis (Alfrēds Jaunušans) paiet sāņus un saka tā: "Skolotāj, lūdzu, ņemiet mani tikai vienu, jo es citādi nevaru!" Viņa atkal tā: "Jaunais cilvēk, cik jūs esat gudrs. Kas ir balss? Balss ir satikšanās zem vēdera. Balsi jādabū ārā ar spēku, ar bļaušanu, un tad, kad viņa ir ārā, tad mēs to balsi apstrādāsim.” Tā mēs sākām mācīties.

Vienreiz mēs sēžam un domājam – vai, kas tur tā kauc, it kā kautu nost. Tas taču ir Fredis Jaunušans!

Izrādās – Ziemelīte viņam balsi plēsa ārā... Vēlāk sanākam uz pirmo mēģinājumu. Es – ļoti  atturīga, pašā galda sānā, bet Briedītis paņēmis abās pusēs puikas, lasām lugu, un viņš saka: “Ieviņ, tu nebēdā, ka tev mazāk teksta kā puikām, jūs visi trīs būsiet pilnīgi viens veselums! Ko viens zinās, to otrs.” Jo Blaumanis jau ļoti gudri lugu rakstījis, pa trijotnēm. Trīs bērni, trīs vecenes, trīs žīdi, trīs mīlētāji. Viss pa trim. Viņš saka: “Jūs būsit kā viens. Jāņos būsiet kā kucēni, skriesiet visiem pa kājām, kur tik gribēsiet. Jūs pabārs, pasitīs, aizdzīs, pamīlēs, bet jūs gaidīs, jūs būsiet ļoti mīļi." Tā viņš mūs audzināja šajā garā.

Sākās mēģinājumi... Fredis man čukst šitā: "Tu man sēdi blakām un visu, ko režisors saka, atgādini. Esmu tā satraucies, ka neko nespēšu atcerēties." Sēžu ar’, bet man liekas, ka Briedītim tas patika, viņš mani nedzina projām.

Pirms izrādes nodošanas pēkšņi pa mikrofonu skan: “Lūdzu, sanāciet visi šodien uz skatuves. Visi, visi, visi." Mēs domājām, ka noticis kas traks. Uzejam, Briedītis saka, lai satupjamies: “Man jums kas šausmīgs jāpasaka... Tikko dabūju zināt, ka mūsu diriģents Jēkabs Grīnbergs tik smagi saslimis, ka vismaz mēnesi teātrī nebūšot. Ko mums darīt? Luga gatava, rīt nodošana. Vai mums to izrādi norakstīt, gaidīt Jēkabu vai kā citādi rīkoties?” Visi paliek mēmi. Briedītis saka – jau esot piezvanījis uz Muzikālās komēdijas teātri un sarunājis Teodoru Vēju. Viena pielec un kliedz: “Jā, Tēču, Tēču, Tēču!” Jo tas bija viņas labais draugs... Briedītis saka – jā, Teodors esot gatavs bez mēģinājuma visu diriģēt. Pienāk nākamā – izrādes nodošanas diena. Teodors atnāk, un nezina ne ritmu, neko…"

"Silmačus" gadu nospēlējām, bet tad Briedītis teica, lai vienu laiciņu atpūšamies. Šis laiciņš man bija liktenīgs ļoti labā nozīmē. Apprecējos pa to laiku un man piedzima dēls. Es jums teikšu tā – dzīve un teātris vienmēr iet kopā.

1958. gadā uztaisījām otro iestudējumu. Rit izrāde, mēs spēlējam, un šī bija pirmā reize, kad Briedītis man nodziedāja slavas dziesmu. Pēc Jāņu ainas viņš uznāca un teica:

"Nu tu esi vēl labāka, nekā biji iepriekšējā! Man blakus sēž cilvēki no Amerikas un visu laiku jūsmo tikai par tevi un prasa, kur jūs tādu meiteni esat ņēmuši?!"

Kad tā padomāju, visus faktus vērā ņemot, mana dzīve bijusi brīnišķīga, laimīgāka vairs nevar būt. Nu, padomā: kā nāk jūnijs, tā uz skatuves. Vienos priekos! Kad tas beidzās, aizbraucu pie ģimenes, visi svin – ugunskurs, desiņas. Es sēžu krēslā un aizmiegu. Lai gan – no otras puses – apzogu ģimeni.

Esmu citādi domājošs cilvēks. Man vajag taisīt "Skroderdienas", izejot no autora dotiem apstākļiem, ne no režisora knifiem. Varbūt esmu vecmodīga, taču man tomēr patīk autora ideja.

----

Maigas Grīnbergas "Skroderdienu" stāstus ilustrējam ar fragmentiem no režisora Amtmaņa-Briedīša 1955. gada vēsturiskā iestudējuma, kurā Antonijas lomu atveido Olga Lejaskalne, Aleksis ir Žanis Katlaps, Elīna – Elza Radziņa, Dūdars – Reinholds Puriņš, Pindacīša – Anta Klints, Ābrams – Karps Klētnieks, Joske – Jānis Kubilis, Zāra – Velta Līne, Pičuks – Ēriks Brītiņš, Auce – Eleonora Dūda, Kārlēns – Kārlis Strāders, Rūdi – pavisam jauniņais Alfrēds Jaunušans, bet Ieviņu – Maiga Grīnberga.

Sarunas laikā skan arī Antonijas un Dūdara dialogs no 70. gadu iestudējuma, kurā Antonijas lomā dzirdam Astrīdu Kairišu, bet Dūdaru tēlo Ģirts Jakovļevs. Latvijas Nacionālā teātra aktieru sniegumā klausāmies dažus dziedājumus no mūzikas izrādei, kuru autors ir Aleksandrs Būmanis.