"Lielās mūzikas balvas 2016" nominanti kategorijā "Gada jaundarbs":

Juris Karlsons - Koncerts čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim
Kristīne Blaumane, Agnese Egliņa, Elīna Endzele, LNSO un diriģents Andris Poga Latvijas Radio 3 "Klasika" 20. gadu jubilejas koncertā Lielajā ģildē 2016. gada 6. janvārī

Kristaps Pētersons - Simfonija lielam orķestrim "Miegs"
LNSO, diriģenti Andris Poga un Guntis Kuzma Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē 2016. gada 23. janvārī

Marina Gribinčika - "Smilšu laiks" astoņiem čelliem un sitaminstrumentiem
LNSO čellu grupas ansamblis "Čellu Dream Team" Lielajā ģildē 2016. gada 20. oktobrī

---

Juris Karlsons par savu jaundarbu - Koncertu čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim - pārdomās dalījās dažas dienas pirms tā pirmatskaņojuma, kad 2016.gada 2. janvārī raidījumā "Atspere" viņu izvaicāja Dina Dūdiņa-Kurmiņa un Inga Saksone. "Pie visa vainīga ir "Klasikas" brīnišķīgā direktore Gunda Vaivode - viņa ilgi mani tiranizēja pa telefonu un lūdza uzrakstīt "Klasikas" 20. jubilejai jaunu darbu," skaļi smej komponists. "Ilgi stīvējos pretī, teicu, ka man ir vēl citi plāni, bet... Gunda mani mocīja nedēļas garumā, katru dienu, līdz biju spiests piekrist, jo esam labi draugi. Un draugiem atteikt nevar. Īsti nevarēju saprast, kā un ko rakstīt, jo pats trio Art-i-Shock jau pats par sevi ir orķestris, un kur nu vēl tad, ja klāt tam patiesi nāk vēl lielais orķestris! Darbs bija saspringts, laika bija maz, un partitūra, kas ir liela un komplicēta, bija jānodod laikā. Tāpēc vasara pagāja ļoti intensīvi - dzīvoju lauku mājās Zosēnos un rakstīju."

Komponists ar paveikto tobrīd bija apmierināts un pēc pirmajiem mēģinājumiem neslēpa prieku par rezultātu: "Viņas visas - Kristīne Blaumane, Agnese Egliņa un Elīna Endzele - ir brīnišķīgas mūziķes, vienkārši izcilas meitenes! Partitūra ir ļoti sarežģīta, tur ir daudzas āķīgas, ne tikai virtuozas lietas. Nezinu, kas man bija uznācis..."

Bet jau pēc pirmatskaņojuma šo darbu pārraidē Post factum vērtēja Ilze Medne un Andris Dzenītis.

---

Kristaps Pētersons par savu jaundarbu vēstīja pārraidē "Pa ceļam ar Klasiku" sarunā ar Ingu Saksoni: "Tīri tehniski mani jau labu laiku interesē dažādas metroritma pulsācijas, polimetrija, un jaunā simfonija nav izņēmums. Līdz ar to, ka darba atskaņošanā iesaistīts liels mūziķu sastāvs, bija nepieciešami divi diriģenti, un ar operu tam nudien nav nekāda sakara, tēma ir pilnīgi cita... Kā vienmēr, šādas kompozīcijas tiek būvētas no zāles centra - viss, kas ir tālāk, raisa sajūtu, ka bilde šķietami mainās. Šajā gadījumā bija būtiski, kā izkārtot skanējumu telpā.

Lielajā ģildē jāņem vērā svarīgs aspekts, ko klausītāji daudzu lielo darbu atskaņojumos būs jau pamanījuši - ka zāle šādiem pilnskanīgiem opusiem ir daudz par mazu, skaņa ir saspiesta. Tādēļ arī man bija jādomā, kā izveidot akustisko ainavu tā, lai klausītājam tā būtu daudzmaz tīkama.

Kā skaidrojams simfonijas nosaukums - "Miegs"? Domāju, ka šajā reizē anotācija tikai traucētu. Jo nosaukums ir ļoti konkrēts un jebkas, ko es teiktu, vestu projām no skaņdarba."

Simfonijas pirmatskaņojumu raidījumā Post factum vērtēja Signe Lagzdiņa, Orests Silabriedis un Santa Bušs.

---

Marina Gribinčika: "Viss sākās ar to, ka vienā skaistā vakarā pēc koncerta pie manis pienāca čelliste Diana Ozoliņa un vaicāja, vai es nebūtu ar mieru uzrakstīt skaņdarbu astoņiem čelliem - Dream Team komandai un sitaminstrumentiem. Viņai bija paticis mans sen rakstītais darbs diviem čelliem, kuru Diana kopā ar Lolitu Lilji bija ieskaņojušas pat Latvijas Radio. Protams, piekritu, jo čells ir viens no maniem vismīļākajiem instrumentiem. Iedomājos - ja toreiz diviem čelliem rakstīju opusu "Sadzīviskās spēles", tagad varētu būt "Laika spēles", kur pirmā daļa būtu "Uguns laiks", bet otrā - "Smilšu laiks". Gribēju rakstīt tieši otro daļu, kas var eksistēt arī kā patstāvīgs skaņdarbs.

Tobrīd man bija tāda kā iekšējā krīze - totāls pārgurums! Nejutos ne kā komponiste, ne pedagoģe, bija sajūta - visa kā ir par daudz, un visi kaut ko grib no manis. Biju kļuvusi ļoti mehāniska. Likās, pat mūzikas rakstīšana mani neuzrunā!

Sāku domāt, kā atkal tikt pie enerģijas. Aizgāju pie interesanta cilvēka, kurš pasniedz klusuma jogu.

Relaksācijas kurss bija jūnijā, un pasniedzējs teica - žēl, ka tik maz mūziķu nāk praktizēt jogu, jo tad visi rakstītu pasakainu mūziku, kas varētu ārstēt cilvēkus. Klausījos un teicu - jā, jā, jā... Lai tikai nebūtu jāstrīdas. Bet, kad pirms dažām nedēļām man piezvanīja un paziņoja, ka skaņdarbs nominēts Lielajai mūzikas balvai, sāku tam ticēt!

Rakstīšana nepavisam negāja viegli... Lielais paldies manam dēlam, kurš to laiku staigāja kā ēna, neprasot man ne ēst, ne dzert. Triju nedēļu laikā uzrakstīju melnrakstu. Joprojām rakstu ar zīmuli, jo man jāizjūt katrs sīkums..."