Jubilejas "Beneficē" tiekamies ar Latvijas Nacionālās operas baritonu Juri Ādamsonu, kuru 17. maijā sveicām 50. jubilejā.

Jura atveidotās lomas Baltajā namā ir pārsteidzoši daudzveidīgas… Sākot ar ļoti nopietnām, dramatiskām, līdz pat komiskiem personāžiem, kuru atveidošanā no sirds var izālēties. Jautāts, kur viņš atrod pareizo atslēdziņu, lai iemiesotos tik dažādos vārdos, Juris smaidot atceras: "Kad mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Kārļa Zariņa, savā jaunības maksimālismā biju saklausījies, ka lieli dziedātāji uztaisa pāris lomu un ar tām braukā pa visu pasauli... Profesors teica - nē, tas neies cauri! Un par to pārliecinājos arī es. Mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un mums jādzied tas, ko piedāvā, mēģinot atrast savu īsto atslēdziņu. Un tas ir ļoti interesanti, ka ir iespēja darboties dažādās lomās, un, izvairoties no rutīnas, meklēt savas krāsas un savas iespējas."

Taču – kura loma dziedātājam bijusi tā tuvākā? "Īpašākās jau ir tās pirmās lomas, ar kurām saistās pirmie lielākie uztraukumi, pārdzīvojumi. Pati pirmā loma bija Papageno Mocarta „Burvju flautā”. Bija 1994. gads, tolaik mācījos Mūzikas akadēmijas otrajā kursā, Opera bija remontā un tika nodibināta Avangarda akadēmija. Bijušās operetes telpās arī notika iestudējums.”

Pagāja daži gadi, un Juris Ādamsons ienāca Operā. Turklāt jau uzreiz debitējot titullomā Mocarta operas "Dons Žuans” jauniestudējumā.

"Tieši tobrīd biju beidzis studijas Luksemburgas konservatorijā un kalu tālākos plānus. Atbraucu uz Latviju sakārtot dažādas lietas, un saņēmu zvanu no Operas – ka tiek plānots "Dons Žuans" ar jauniem solistiem. Latvijā tobrīd jaunu baritonu nebija. Protams, piekritu, jo tā klaiņošana pa pasauli jau bija apnikusi. Gribējās mājās. Piekritu un tā arī paliku."

Taču pati, pati pirmā loma, izrādās, bijis Klods Frolo Zigmara Liepiņa operā "Parīzes Dievmātes katedrāle”. "Ļoti patika… Jo man vispār ļoti patīk estrādes mūzika, roks, mūzikls,” stāsta Juris, kurš savulaik spēlējis vijoli un dziedājis kapelā "Valdemārs”. Vēl viņam tuva arī operete - vēl nesen jubilāru redzējām un dzirdējām "Sikspārņa” jauniestudējumā. "Operete ir īpašs žanrs, kas bijis un ir pieprasīts visos laikos – tam ir sava publika. Tāpēc visu laiku rūgtums sēž iekšā par Operetes māju un trupu, kura diemžēl tika likvidēta. Visu laiku dīda tāds velniņš – nu, vai tiešām tur neko nevar darīt?”

Dziedāšana Jurim patikusi jau bērnībā, lai gan Rūjienā sākumā mācījies vijoļspēli, Kultūras darbinieku tehnikumā studējis pūtēju orķestra diriģēšanu, pie viena apgūstot arī trombonu. Un tad nejauši aizgājis līdzi kursabiedram uz vokālo nodarbību un uzzinājis, ka arī pašam ir laba balss. "Dziedāt man patiesi patika jau kopš bērnības. Protams, mūzikas skola iedeva savu ievirzi, taču spēlēt vijoli, kamēr pārējie klasesbiedri spēlē futbolu, nebūt nebija viegli," atklāj Juris. "Taču dziedāšanas skolotājs bija leģendārais Ēvalds Siliņš - fantastisks pasniedzējs! Dziedāšanai viņš mācēja pievērst visus - zēnu ansambļa sastāvā braucām pat uz Rīgu, uz televīziju - tas bija notikums!"

Vēlāk, jau Mediņskolā, Juris nokļuvis pie Lailas Grietēnas, bet Mūzikas akadēmijā - pie profesora Kārļa Zariņa. Īpašs gandarījums jubilāram ir par studijām Luksemburgas konservatorijā, kur klājies tik veiksmīgi, ka rezultātā tur aizvadījis trīs gadus. Šo posmu Juris uzskata par ļoti veiksmīgu. "Jau no otrā gada sāku tur strādāt arī kā pasniedzējs."

Vaicāts par to, cik ilgu laiku prasa lomas sagatavošana, dziedātājs neslēpj: "Kādreiz domāju – pietiek iemācīties tekstu, mūziku, un loma kabatā. Nekā nebija! Ar tagadējo dzīves pieredzi saprotu, ka ar katru lomu jāstrādā ļoti rūpīgi, kopā ar vokālo pedagogu, un tikai tad var cerēt uz labu rezultātu. Protams, jābūt arī gribēšanai un pārliecībai, ka tu to vari."

Juris allaž teicis, ka cenšas dzīvot harmoniski – ka dzīve ir ne tikai darbs, bet arī laba atpūta. Ziemā joprojām viņš aizraujas ar slēpošanu, bet vasarā – ar sērfošanu. "Man gan ir viens sapnis – lielais teniss. To gribētos pilnveidot.” Ceļošana ir vēl viena dziedātāja kaislība: "Ja laba kompānija un jauki draugi, tas vienmēr izvēršas par labu piedzīvojumu un teicamu atpūtu! Un vispār – arī opernamā cenšos būt draugos ar visiem, nav mums tādas nevajadzīgas konkurences un sāncensības kā citos kolektīvos.”