"Vispirms spēlēju klarneti. Pēc tam pārgāju uz saksofonu. Bet ģitāra... Nevaru precīzi pateikt, cik man bija gadu - varēja būt desmit vai vienpadsmit, kad mana brāļa vieglatlētikas treneris parādīja brālim un man pāris akordu uz ģitāras. Tā arī sākās mana interese par ģitāru, un nekur tā nav pazudusi," teic ģitārists, pedagogs un komponists Kaspars Zemītis, kuru 14. februārī sveicam 45. dzimšanas dienā.

"Sevi saucu par ģitāristu, nezinu, vai esmu komponists - visdrīzāk jau nē, jo vienkārši ik pa brīdim rodas kāds skaņdarbs ģitārai. Kā jau jebkuram mūziķim. Kompozīciju neesmu mācījies, un ir sajūta, ka vairs arī nepaspēšu to savā mūžā izmācīties un būšu spiests pierakstīt mūziku tā, kā to sadzirdu, un tādā veidā, kādā tā pie manis atnāk," neslēpj mūziķis.

Jubilārs atzīst - lielākā daļa mūzikas pie viņa atnākot ar ģitāras starpniecību. Sava vieta šajā procesā ir arī improvizācijai. "Lai gan neesmu džeza improvizācijas meistars, improvizēt man patīk - ne tādā izpratnē kā sajust, cik varu būt dažāds vai efektīgs, bet vienkārši mēģinot ieklausīties mūzikā, kas manī skan. Tieši tādu es es jūtu savu improvizāciju. Mēģinu saklausīt frāzes, lai varētu sevi izteikt."
 


Kaspara Zemīša ģitārspēle izceļojusi dažādus spēles stilus, līdz nonākusi līdz klasiskajai muzicēšanas manierei. "Nezinu, vai arī tagad esmu tik ļoti akadēmisks. Man ļoti patīk šis lauciņš, bet nedomāju, ka tik nopietni tajā būtu ielauzies," prāto mūziķis, kurš līdztekus aktīvajai koncertdarbībai ir arī pasniedzējs JVLMA. "Ir pāris manu studentu, kas spēlē klasisko ģitāru un nospēlē skaņdarbus, kurus uz skatuves pats neesmu spēlējis."

"Mana mīlestība uz ģitāru bijusi tik ilga, ka bija jākļūst dažādam, lai neapniktu," teic ģitārists, kurš jaunībā spēlējis gan rokgrupās un džeza apvienībās, gan jūsmojis par fanku un radošu bohēmu.

"Biju pamatīgi izplosījies, un pēc kāda laika satiku lietuviešu profesoru Juliusu Kurausku, kurš pamatīgi mainīja manu skatījumu uz ģitāru kā instrumentu. (..) Tagad redzu - jā, arī Latvijā lēnā garā parādās spēcīga klasiskās ģitāras skola."

Vaicāts par mūzikas radīšanas procesa virtuvi, Kaspars ir atklāts: "Šādā izpratnē sevi kā komponistu neredzu - nevaru no rīta piesēsties pie datora un "kaut ko" uzkomponēt.

Man jāgaida impulss. Manā gadījumā tas impulss ir tāds, kad jūtu - ir kāda emocija, kas jāsatver. Ir mirklis, kuru jau kaut kā redzu. Ka zinu, kā šai mūzikai vajadzētu iedarboties. Tad paņemu rokā ģitāru... Bet nav vārdos nosaucamu vietu, kur smeļos iedvesmu.

Esmu ideālists - ir sajūta, ka dzīve mūs ved tā, ka nevaram paredzēt šādas lietas. Ticu, ka Dievs dod mūziku tajā mirklī, kad tas ir vajadzīgs."