"Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka vairs nevaru rakstīt vienkārši mūziku - primārais ir saturs," atzīst komponists un pianists Kārlis Lācis, kuram šodien, 21. septembrī, sūtām sveicienus 40. dzimšanas dienā.

Kāds bija Kārlis, kad viņam bija septiņi? "Biju maziņš puika ar lieliem sapņiem - skraidīju Kandavā, bija jāiet mūzikas skolā, visādos pulciņos - dejošanā, sportā. Skolā biju kārtīgs - tāds "skuķupuika". Sešu gadu vecumā rakstīju, ka būšu klavierskolotājs. Skolotājs gan neesmu, bet mūzikā tomēr esmu. Tas, ka būšu mūziķis, bija skaidrs no paša sākuma – tēvs bija mūziķis, un man arī labi padevās. Pabeidzu mūzikas skolu, iestājos Mediņos, tad Mūzikas akadēmijā. Mans draugs no Kandavas laikiem Kaspars Znotiņš gan atceras, ka reiz mums bijusi saruna, kad esmu šaubījies – varbūt iet mācīties ko citu. Bet citādi – sirdī tas pats vien esmu. Mēs jau nemaināmies – tikai apaugam ar bruņām."

Mediņskolas laikā dzīvojis vienās kopmītnēs ar saksofonistiem Gintu Pabērzu un Renāru Lāci.

"Gāzām apkārt "Balto kazu", klausījāmies Ginta tēva lentas, spēlējām džezu. Paralēli – skola. Nebiju Kandavā pieradis, ka ik dienu klavieres jāspēlē pa piecām sešām stundām. Pēc pieciem gadiem laimīgi apprecējos, bet tos piecus gadus kopmītnēs tomēr izbaudīju papilnam...”

Interesanti, ka ar grupas Time After Time lielāko daļu mūziķiem Kārlis vēl joprojām turas kopā, kaut dažādu projektu ietvaros. "Spēlējām un bija labi. Tolaik jau tik ļoti nedomājām, kā un kas būs, drīzāk plūdām pa dzīvi. (..) Akadēmijā satiku savu lielo mīlu, apprecējāmies, drīz vien piedzima bērns, un bija jādomā, kā ģimeni uzturēt un laiku dalīt,” stāsta Kārlis un pasmaida, ka mācības izgājis pēc pilnas programmas: "Trāpīju gan piecus gadus koledžā, gan piecus gadus akadēmijā, un tad vēl divus gadus maģistrantūrā. Komponēt gan sāku tikai tad, kad biju jau pabeidzis pianistus – lai pabeigtu maģistrantūru, pats jau piekomponēju sev programmu: vajadzēja savākt divdaļīgu koncertu.

Kompozīcijas ziņā lielākais paldies tālaika rektoram Jurim Karlsonam, kurš aicināja pie sevis uz kompozīciju. Pirmais gabals pat vinnēja kaut kādā akadēmijas konkursā. Taču akadēmijā sastapos ar mūsdienu akadēmiskās mūzikas komponistu vidi…

Varbūt tāpēc tik ļoti nopietni to vairs neturpināju.”

Kārlis neslēpj – simfonisko mūziku rakstīt ir gan interesantāk, gan grūtāk: "Tur tu nevari noķert rutīnu. Es varētu visu laiku sēdēt orķestra mēģinājumā – īpaši, ja mūziķi labi spēlē. Šai ziņā man bijusi pieredze ar labiem kolektīviem – viņu attieksme ir tāda, ka notis viņi vis neatver pirmajā mēģinājumā…”

Un kas Kārlim ir lielākā autoritāte vai padomdevējs, lai izvairītos no šaubām? "Pirmkārt, strādājam kopā ar diriģentu. Esmu nesis arī Arturam Maskatam vai Karlsonam savus darbus parādīt.

Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka vairs nevaru rakstīt vienkārši mūziku – primārais ir saturs.

Ja uzburu bildīti, ir vieglāk. Tāda diezgan teatrāla uztvere. Tāpēc daudz rakstu teātrim.”

Kārlis gan pasmejas, ka parasti izrādēm mūziku viņš sarakstot vismaz divdesmit reižu par daudz… "Tas, kas paliek izrādē, ir režisora skatījums, bet man vienalga patīk. Žēl ir tajā brīdī, ja esmu nedēļu nosēdējis pie lielāka numura, un man saka – to metīsim ārā. Bet nākamajā nedēļā jau kļūst vienalga. Reizēm pat neatceros, ka esmu to vai to sarakstījis. Dators pilns ar mūziku.”

Daudz labu vārdu Kārlis uzklausījis par mūziklu "Pūt, vējiņi!” "Jau no 25 gadu vecuma gribēju, lai kāds man pasūtītu mūziklu – protams, nezināju, kā to varētu uzrakstīt, kā un ko darīt. Tagad domāju – labi, ka tad man neviens nepasūtīja,” saka Kārlis un atstāsta, ka galvenais ierosinātājs rakstīt mūziklu bijis Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. Kārlis arī pasmaida, ka viņa nonākšana teātra vidē un pie teātra mūzikas rakstīšanas notikusi "caur bufeti”. "Jo turpat bija mēģinājumu telpa, ar grupu palīdzējām koncertos, turpat maisījāmies, un vienā brīdī bija jāsāk arī komponēt.”

Visbiežāk Kārlis raksta, jau zinot, kas jaundarbu izpildīs.

"Liels prieks un lepnums, ka pēc Gunāra Upatnieka un "Berlīnes filharmoniķu" lūguma uzrakstīju kvintetu – nebiju sastapies ar tādas raudzes mūziķiem. To manu gabalu, kas nav nemaz tik viegls, viņi uztaisīja vienas dienas laikā!"

Vēl sarunā par dzejniekiem, ar kuru dzeju tapis daudz Kārļa Lāča kompozīciju, par albumu "Lāču tēta dziesmas", kas bijis nepiepildīts bērnības sapnis un uzraksījies divu dienu laikā, un arī par Eirovīziju un Klavierkoncertu.

"2009. gadā ar Intaru Busuli aizbraucām uz Eirovīziju.

Dabūjām pēdējo vietu, aizbraucām mājās, bet pašpārmetumu nebija. Domāju – uzrakstīšu klavierkoncertu! Aizgāju pie LNSO toreizējās direktores Ilzes Paideres-Staķes un teicu, ka gribu, lai orķestris to iestudē. Rezultātā, to nepabeidzis, atstāju papīrgrozā.

Pēc kāda laika Ilze pati mani uzmeklēja – tagad esot laiks. Enerģijas pilnā un bravurīgā pianiste Agnese Egliņa jau bija vienu manu darbu spēlējusi – arī Klavierkoncerta iestudēšana bija foršs piedzīvojums. Tagad to, iespējams, rakstītu savādāk, bet arī šobrīd sajūtas ir labas.”

Tagad Kārlim pasūtījumu ir tik daudz, ka "nejaušajai" mūzikai laika īsti nepietiek. "Tas viss prasa enerģiju – visu laiku koncertējam, braukājam apkārt, bet domāju – tas ir labi.

Tas, kas man notiek vienā nedēļā, citam, iespējams, visā dzīvē nenotiek. Nav laika atslābt!

Tagad pienākuši tie četrdesmit un it kā vajadzētu izvērtēt, kas bijis un ko gribētos. Man tiešām gribētos ko jaunu – jaunā "ātrumā" ielēkt, bet vēl pagaidām nevaru izdomāt. Vienīgais mierinājums – kad man palika trīsdesmit, pat paredzēt nevarēju, kā viss izvērsīsies līdz četrdesmit. Tad nu arī ceru uz to, ka arī turpmāk dzīve mani šādi nesīs."