"Man šķiet, ka mēs par daudz viens otru kritizējam. Nevis sakām to labo, kas ir, bet automātiski vispirms atrodam to, kas nesanāca, nevis sanāca. Pie tā katram vajadzētu piedomāt. Ja amerikānis, piemēram, latvietim saka: "Cik tu forši spēlē!", tad latvietis nekad šo uzslavu uzreiz nebūs gatavs pieņemt - jo šķitīs, ka viņš, amerikānis, liekuļo. Pats tomēr cenšos meklēt labo pusi. Ne vienmēr jau sanāk, jo arī es esmu cilvēks, bet cenšos," tieši savā 40. dzimšanas dienā saka 23. augusta "Benefices" viesis un jubilārs – saksofonists Gints Pabērzs.

Tukumā vadītajos puikas gados nenobijies no galvas sareibšanas, pirmoreiz iepūšot tēva spēlētajā saksofonā, šo instrumentu Gints iekārojis un spēlējis visu turpmāko gadu garumā, sasniedzot augstākās meistarības virsotnes: tam apliecinājums 2006. gada Latvijas Lielā mūzikas balva.

"Visspilgtāk palicis atmiņā laiks, kad sāku mācīties Rīgā. Pabeidzu mūzikas skolu Tukumā un pārcēlos uz Mediņskolas  kopmītnēm. Tas bija brīdis, kad sākās pašam dzīve. Joprojām labi atceros, kā ar tēti braucām vilcienā uz Rīgu ar lielām, lielām somām, kas bija pārkrāmētas ar zaptes burkām," pasmaida Gints.

Bet par Lielo mūzikas balvu viņa spriedums šāds: "Es kaut kā visu ātri aizmirstu - vai tas ir labi vai slikti, nezinu, bet tas man palīdz. Ne tos gadskaitļus, ne sajūtas ilgi atmiņā nenoturēsi. Šad tad jau man prasa - nu, kā tev tas vai cits koncerts iznāca? Domāju, viss jāuztver nopietni un konkrētajā brīdī jādara maksimālais, ko vien vari izdarīt - pēc labākās sirdsapziņas. Man, piemēram, nekad nav patikuši konkursi. Protams, bija prieks saņemt apbalvojumu, bet nejutos pārāks par citiem. Jauki, ka tevi novērtē, bet dzīve jau turpinās un nekas neapstājas. Vienīgi varbūt labi, ka vecāki tajā brīdī var novērtēt savu devumu. Bet prieks jau bija... Viennozīmīgi."

Skolas gados spēlējot galvenokārt alta saksofonu (kam esot visplašākais repertuārs), šobrīd solista pārziņā un ierakstu bagāžā stilistiski plašajā amplitūdā no akadēmiskās mūzikas līdz džezam atrodama visa pieejamā saksofonu tembru, izmēru un raksturu bagātība. Šīs pārraides laiks to ļauj pavērt tikai nedaudz, ieskanoties Riharda Dubras, Guilermo Lago, Kārļa Lāča, Alfrēda Kalniņa, Gijas Kančeli un Jēkaba Jančevska mūzikai gan oriģinālā, gan džezam raksturīgajos aranžējumos un sastāvos: muzicē Rīgas saksofonu kvartets, Time after Time, Māra Briežkalna kvartets, saksofona skanējums iekļaujas arī plašākos sastāvos līdz ar "Rīgas kamermūziķiem" (diriģents Normunds Šnē), VAK "Latvija" un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (diriģents Māris Sirmais).

"Lai gan mācījos akadēmisko mūziku, abi žanri - nopietnā mūzika un džezs - vienmēr bijuši paralēli. Nesaucu sevi ne par klasisko saksofonistu, ne džeza saksofonistu; esmu vienkārši saksofonists, kurš mēģina izpildīt to stilistiku, kas nāk priekšā," uzskata Gints.

Lielajā aizņemtībā Gints Pabērzs pasapņo arī par brīvu dienu bez mēģinājumiem un telefona zvaniem, atzīdams, ka šobrīd tieši aizņemtības dēļ "paņēmis pauzi" Latvijas Radio bigbendā.

"Mana ideālā brīvdiena būtu tad, ja varētu pamosties un palikt dīvānā, neceļot telefonu. Bet zinu - dienas trīs to varētu izturēt, ilgāk nē," pasmaida mūziķis.

Savs laiks tiek ģimenei, dēlam un meitai, kuru izvēli Gints gatavs respektēt, ja arī tā būtu ne tik vieglais mūziķa ceļš.

Paša atslodzei noderot arī hokejs – no bigbenda mūziķu vidus varētu izveidot itin labu komandu!