"Diriģents jau savā būtībā ir vientuļš cilvēks - viņš dzīvo savā nodabā, skatās savā partitūrā, klausās mūziku un, kaut vēro notiekošo, visā visumā laiku pavada radošā vientulībā," atzīst spilgtais, temperamentīgais un neordinārais mūziķis - maestro Aleksandrs Viļumanis, kuram 30. augustā apritēja 75. gadskārta.

Viņa repertuārā ir ap pussimta operu un 30 baletu, tāpat arī milzumdaudz simfonisko partitūru, un allaž goda vietā - latviešu komponistu mūzika. Jubilāram veltām raidījumu "Benefice", kurā viesis ir arī pats gaviļnieks - allaž aizrautīgs stāstnieks.

"Nonācu pie diriģēšanas tāpēc, ka pazaudēju balsi... Nekad nebūtu domājis, ka saistīšu sevi ar šo skaisto karjeru," sarunu sāk maestro. 

"Emīla Dārziņa mūzikas skolā pabeidzu kordiriģentu nodaļu. Brīdī, kad diriģēšanā man ielika trijnieku, sapratu, ka pie šīs lietas vajag ķerties klāt nopietni... Sapratu arī, ka dziedātājs no manis neiznāks, neskatoties uz patīkamo balss tembru..."

Amata prasmi viņš apguvis pie leģendārajiem diriģentiem Leonīda Vīgnera un Edgara Tona, un kopš 1962. gada bijis saistīts ar Latvijas Nacionālo operu.

Taču Latvijas valsts konservatorijā viņš visupirms iestājies sitaminstrumentu nodaļā, un 1962. gadā sācis darbu Operas orķestrī. "Man palaimējās, jo tobrīd tur bija visa pēckara paaudze, trāpīju, kad bija spožais periods Edgaram Tonam, Rihardam Glāzupam. Lai gan vispār uz Operas namu maestro sācis piestaigāt jau bērnībā - 1946. gadā, iedams līdzi vecākiem. "Ļoti daudz laika pavadīju Operā - tāpēc, kad iestājos mūzikas skolā, nebija problēmu: bija laba dzirde, balss.

Līdz 10. klasei pret mūziku izturējos diezgan nenopietni - obligāto vijoli rokā paņēmu pāris dienu pirms eksāmena...

Taču ap 10. klasi regulāri apmeklēju koncertus, te arī brauca pasaules klases diriģenti."

Aizraujošās sarunas gaitā maestro dalās stāstos par sevi un kolēģiem, diriģenta profesijas niansēm, skatuvi, ceļojumiem, latviešu mūziku un operas klasiku, piemirstiem un nedzirdētiem opusiem.

Starp citu, mūziķi vēl tagad stāsta leģendas par to, kā reiz Viļumaņa kungs sasteidzis operas izrādi, lai paspētu uz hokeja maču. Vai tiesa? Maestro šo mītu gan mazliet kliedē, atklādams to, kā bijis patiesībā.

Proti, bijuši veseli divi zīmīgi gadījumi. Pirmais no tiem šāds: reiz atbraucis kāds slavens baritons, lai dziedātu Oņegina partiju. Pēc izrādes māksliniekam bijis jāsteidzas uz vilcienu, lai nākamajā dienā paspētu uz mēģinājumu pie maestro Temirkanova. "Mans noslēpums bija tāds: paņēmu vidēji ātru tempu, sevišķi nekavējos uz fermātām un skatuves pārbūve bija jāveic drusku ātrāk. Un tā pabeidzu izrādi 20 minūtēs ātrāk!" palepojas Viļumaņa kungs.

Otrs gadījums patiesi saistīts ar hokeju.

"Tovakar bija pasaules čempionāts, un orķestris metas pie manis - maestro, maestro, desmitos hokeja pārraide, dariet kaut ko! Nu, tieši desmitos arī pabeidzām... Taču hokeja pārraide bija pārcelta," smaidot atceras Aleksandrs Viļumanis.

Viņš nebeidz slavēt tālaika Operas orķestri: "Orķestris toreiz bija tāds, uz kura varēja spēlēt kā uz klavierēm. Varbūt nebija tik tehniski spožs kā tagad, bet ļoti muzikāls, izjuta katru frāzi, muzicēja vārda tiešā nozīmē." 

Pārdomājot dzīves un radošā mūža ceļus, maestro atzīst:

"Un vēl  man ir ļoti laba dzīvesbiedre - mana kundze, kas ļoti daudz palīdzējusi. (..) Arī pavarda saglabāšanā, jo diriģents jau savā būtībā ir vientuļš cilvēks - viņš dzīvo savā nodabā, skatās savā partitūrā, klausās mūziku un, kaut vēro notiekošo, visā visumā laiku pavada radošā vientulībā."