16. janvārī 40. dzimšanas dienā suminām saksofonistu Ainaru Šablovski, tālab līdzās mūzikas ierakstiem - arī saruna ar pašu jubilāru!

"Ir dzirdēti dažādi uzskati par četrdesmit gadu jubileju... Bet, lai kā arī nebūtu, patiesi - nevar noliegt, ka jau četrdesmit reizes esmu riņķojis apkārt Saulei," smej jubilārs, kura meklējumi mūzikā joprojām ir ļoti intensīvi - visplašākie tie ir kamermūzikā, kurā rodas arvien jauni projekti, tiek atrasti arvien jauni sadarbības partneri un top daudz skaistas mūzikas.

Runājot par jaunā mākslinieka radošā ceļa pirmsākumiem, Ainars teic, ka atslēgas punktu agrīnajā karjerā bijis daudz.

"Sākot jau ar to, ka mana vecākā māsa ir pianiste Sanita Glāzenburga - tas nozīmē, ka bērnībā ļoti bieži dabūju mosties ar Bēthovena sonāšu skaņām...

Kad māsa sāka mācīties klavieres, jaunākajām brālim bija āķis lūpā - nedrīkstēja atpalikt!

Sākumā gan dabūju uzdziedāt arī Talsu kultūras nama vokālajā ansamblī."

Sarunas gaitā Ainars atklāj garo ceļu uz "spīdīgo saksofonu". Tajā iezīmējas gan klavieres ("Līdz tam, kad vajadzēja sākt nopietni mācīties, biju ģeniāls mākslinieks...") un alta rags, gan klarnete.

"Brīnos par jauniešiem, kuri jau piecpadsmit gadu vecumā nemaldīgi zina, ko vēlas. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk apšaubu tik agras pārliecības," teic Ainars, stāstot gan par konkursiem, kuros laika gaitā piedalījies, gan pedagogiem, pie kuriem izglītojies.

Mediņskolā un JVLMA viņš studējis Arta Sīmaņa klasē, no 2001. gada muzicē Arta vadītajā Rīgas saksofonu kvartetā. "Līdz tam nekad nebiju muzicējis tik intensīvi - tā bija un ir specifiska, milzīga pieredze vēl šodien!"

Taču Ainars sadarbojas ar vēl jo daudziem mūziķiem visdažādākajos sastāvos. Un, lai gan Rīgas saksofonu kvarteta intensitāte nav salīdzināma ne ar ko, jau krietnus gadus Ainars muzicē duetā kopā ar savu dzīvesbiedri - arfisti Ievu Šablovsku. Izrādās, saksfona un arfas duets ir visai komplicēta un sarežģīta lieta! "Tagad jau jūtos ļoti ērti - tā ir eksotika, un tāda, ceru, tā ir arī klausītājiem."

Taču ir vēl viens instruments, ar ko aizrāvies Ainars - tas ir armēņu duduks, ar ko Ainaru "saslimdinājis" viņa draugs Raimonds Tiguls.

Un vēl Ainarā mīt kāre pēc vizualitātes - vēlme izpausties attēlos. "Tie vēl bija padomju laiki, kad darbojās pulcini, kur bērni varēja iet mācīties programmēšanu. Sāku izmantot visvienkāršāko programmēšanas valodu - līdz pat šodienai pat man reizēm pat nepatīk, cik ļoti esmu tajā visā iekšā. Maksimāli izmantoju piedāvātās iespējas, un vizualizācijas ir viens no šiem formātiem. Koncertos cenšos sagatavot vizualizācijas, lai papildinātu noskaņu."

Vaicāts, kurš no saksofoniem Ainaram tuvākais, viņš atklāj: "Šobrīd manā arsenālā ir trīs - soprāna, alta un tenora saksofons, biežāk - tenora un alta. Altsaksoons, kas ir akadēmiskās skolas pamatā, un tenorsaksofons, kas Rīgas saksofona kvartetā kļuvis par manējo, ir gadiem man sekojuši."