"Dievs katru no mums pasaulē sūta ar konkrētu uzdevumu. Jo labāk protam nolasīt zīmes, jo labāk to pildām. Protams, līdz galam Lielais Uzdevums nav izpildāms... " saka kādreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra flautists, solists un koncertmeistars, Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Vilnis Strautiņš.

Studenti viņu raksturo kā lielisku pedagogu, bet kolēģi – kā izcilu mūziķi. Draugi saka – Vilnis Strautiņš ir personība un cilvēks ar lielo burtu.

Patiesi, Vilnis Strautiņš ir personība, kura savu vietu mūzikas pasaulē iekarojusi ar darbu, mūzikas mīlestību un talantu. Viņš nekad nav apstājies pie sasniegtā, bet meklējis ceļus sevis pilnveidošanā. Mūziķa vislielākais mūža ieguldījums ir izaudzinātā jauno flautistu paaudze, kurai Vilnis Strautiņš ir lielisks piemērs piepildītai un radošai dzīvei visa mūža garumā...

"Salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, nesalīdzināmi audzis jauno mūziķu kvalitatīvais līmenis: nereti, sēžot kāda konkursa žūrijā un vērojot, cik virtuozi spēlē četrpadsmitgadīgs ķipars, balta skaudība metas, jo labi atceros, kā sāku es pats," smaidot stāsta mūziķis.

Vaicāts, kādas īpašības flautas spēles vecmeistars visaugstāk vērtē savas paaudzes mūziķos un ko vēlētos redzēt arī jaunajos, Vilnis Strautiņš aizprātojas: "Negribētos, ka jaunieši pazaudē manas paaudzes mūziķiem raksturīgo interesi un pietāti pret mūziku, allaž meklējot jaunus apvāršņus un tiecoties sasniegt rezultātu. Šodienas apmācības metodes ir pamatīgi pilnveidojušās: tas, ko savulaik pats gadiem ilgi meklēju, tagad tiek pasniegts burtiski ar karotīti... Tāpēc tehnoloģijas uzskatu par vērtīgu lietu, jo pats vienmēr esmu centies sekot jaunajām tendencēm gan repertuāra, gan iespēju ziņā.”

Vienlaikus profesors uzsver arī vairākus mīnusus, ko nesis šis laiks: "Manuprāt, īpaši svarīgi jauniešos attīstīt tēlaino domāšanu, jo lielākā daļa jauno cilvēku, īpaši jau pilsētnieki, vairs nepazīst dabu, nelasa grāmatas, neseko tēlotājmākslas aktualitātēm. To labi jūtu saskarsmē ar jauniešiem: bieži redzu viņu neizprotošās acis, kad mēģinu ko skaidrot no savas pieredzes. Viņi nesaprot, par ko runāju."

Tajā pašā laikā Vilnis Strautiņš noraida vispārzināmo frāzi, ka reiz zāle bijusi zaļāka, šajā gadījumā to attiecinot uz mūziku. „Nē, nē, to nekādā gadījumā nevēlos teikt! Katrs laikmets nāk ar saviem plusiem. Priekšnesuma kvalitāte, piemēram, šodien mainījusies uz labo pusi, un arī mūsdienu klausītājs ir prasīgāks, zinošāks, tik viegli viņu vairs nepiemānīsi. Viņš prot atšķirt labu sniegumu no ne tik laba...”

Jautāts, ar ko izskaidrojama daudzu labu mūziķu izceļošana ārpus Latvijas, lai muzicētu citvalstu kolektīvos, profesors prāto: "Diemžēl mūziķa profesija Latvijas sabiedrības acīs zaudējusi iepriekšējo prestižu. Protams, svarīgs arī atalgojuma jautājums. Trauksmes zvani jau sāk zvanīt, jo atsevišķās metālpūšaminstrumentu specialitātēs trūkst labu kadru. Bet mūsu stīgu skola ir laba jau kopš seniem laikiem, un arī ārzemēs labi stīginstrumentālisti ir ļoti pieprasīti, tāpēc darbu atrast nav īpaši grūti.”

Kopā ar Vilni Strautiņu sarunas gaitā izstaigājam viņa bērnības takas un uzzinām, kā par savu mūža aicinājumu viņš izvēlējies mūziku, uzklausām gan skumjus, gan kurioziem caurvītus atgadījumus no viņa mūziķa ikdienas, kā arī stāstus par pieciem mazdēliem, kuri arīdzan atklājuši mūzikas valdzinājumu.

Īpašs Viļņa Strautiņa vaļasprieks ir šaha spēle, kas nesusi viņam vairākas uzvaras šaha turnīros un ar kuru viņš nodarbojas visa mūža garumā.

Ar Vilni Strautiņu tikās Nauris Priedītis.