"Esmu noķēris savu dzīves aicinājumu, kas būtībā ir tāda trausla stīga, kas vibrē visu mūžu... Tā kaut ko spēlē. Un to, ko tā spēlē, to es arī cenšos uzlikt uz papīra. Un līdz šim - līdz maniem četrdesmit gadiem - tas ir attaisnojies ar uzviju. Esmu pateicīgs Dievam par to, ka esmu sapratis - mans aicinājums ir būt komponistam," saka visā pasaulē zināmais latviešu komponists Ēriks Ešenvalds, kuru 26. janvārī sveicam 40. dzimšanas dienā.

"Švīkas ar zīmuli pa baltu papīra lapu, pie klavierēm skicējot skaņdarba motīvu - tām ir savs šarms. Tu redzi, ka neesi mašīna, bet gan cilvēks, un ka skaņdarbs paņem tavas emocijas. Turklāt nevis mirkļa emocijas, bet gan tādas emocijas un domas auklējumus jeb pragmatisko vērtējumu, kas tomēr ir kāds noteikts nogrieznis laikā. Mēs dzīvojam laikā, un mans darbs kā komponistam arī prasa laiku.

Tam arī ir savs šarms - ar parasto zīmuli, kuram parasti otrs gals ir stipri nograuzts...

Nu, tā ir tāda komponista dzīve!"

Sarunā Ēriks atceras, kā bērnībā gājis uz mēģinājumiem, kuros dziedājusi viņa mamma, ka mērķtiecīgs bijis jau bērnudārza laikos un ka desmit gadu vecumā uzrakstījis savas pirmās dziesmas Vitnijas Hjūstones stilā, atskārstot, ka skaistās dziesmas taču var būt arī tik vienkāršas...

Vēl arī par mūzikas radīšanas procesu un komponēšanu korim, vēlmi pēc žanru dažādības un pasūtījuma darbu rakstīšanu, par dabas iespaidiem dažādās pasaules vietās un darbu pie nākamās multimediālās simfonijas, kas būs veltīta vulkāniem.