1993. gadā veselu revolūciju Rīgas mūzikas sabiedrībā raisīja Henrija Pērsela operas "Didona un Enejs" iestudējums ar Ditu Kalniņu titullomā, izpelnoties arī Lielo mūzikas balvu.

Ditas Kalniņas lomu saraksts ir visai garš, jo līdzās efektīgajai Didonai mirdz arī liktenīgā Donna Elvīra, sirdsšķīstā Esmeralda, Papagena, Jenūfa, Mikaēla, Pipinella un citas jo spilgtas lomas. Tālab ir pavisam savādi, ka Ditai šī ir pirmā intervija "Klasikā".

Vai zināmā atturība un neuzkrītošais dzīvesstils nesenajai Latvijas Nacionālās operas solistei nozīmē to, ka viņai nepatīk būt publiskas uzmanības centrā? "Tas ir tāds diskutabls jautājums... Kad atskatos uz savu aktīvo dziedātājas dzīves periodu, šīsdienas acīm šķiet tā mazliet jocīgi - ka tas tā bijis, pagājis, ka par to netika runāts tik daudz, cik par to, iespējams, būtu vajadzējis, jo arī es esmu dažas vērtīgas lietas ierakstos atstājusi... Bet es nealkstu publicitāti. Esmu sava darba darītāja, un tas mani vienmēr noturējis pie skaidra redzējuma - ko daru, kā daru, uz ko tiecos, ko vēlētos."

Dita Kalniņa teic - viņas ceļš uz dziedāšanu  bijis likumsakarīgs, taču dīvains: "Dārziņskolu absolvēju kā vijolniece. Visi tolaik pabeidzām 11. klasi, stājāmies Mūzikas akadēmijā, kas tolaik vēl bija konservatorija, bet tas bija dīvains gads - Latvijā kāds bija lēmis, ka mūsu valstī ir mūziķu pārprodukcija. Tāpēc togad tika uzņemts mazāks skaits vijolnieku nekā iepriekš. Neiekļuvu laimīgo vidū, tāpēc mēģināju iestāties vokālajā nodaļā. Nodziedāju vienu tautasdziesmu, visiem patika, un rezultātā Latvijas Mūzikas akadēmijā mācījos sešus gadus. Tā arī nonācu uz sava ceļa, pa kuru tālāk bija jādodas."

Īstenu triumfu raisīja "Didonas un Eneja" iestudējums. Dita tolaik vēl bija studente. "Tas bija spilgts pavasaris manā dzīvē, taču Didonas loma neatnesa nākošo izaicinājumu manā karjerā. Jā, sekoja koncerti, lielformas darbi, taču nekas neliecināja, ka jelkad uzstāšos uz lielās operas skatuves."

Kuras no opervaronēm Ditas raksturam bijušas tuvākas, bet kuras - tālākas?

"Mana tuvā laikabiedre Evita Zālīte vienmēr saka - Dita, tu taču esi sieviete-drāma! Varbūt pašreizējā dzīves brīdī no tā esmu mazliet atraisījusies, bet man patiesi vienmēr patikušas lomas, kuru uzstādījums bijis pateikt ko vairāk, dziļāk, pieprasīt, dramatizēt. Vienmēr paticis, ja viss ir saasināti, piesātināti."

Taču savulaik no lomas Britena operā "Skrūves pagrieziens" Dita tomēr atteikusies."Tolaik dažādu emocionālu iemeslu dēļ nevarēju sev pārkāpt - stāsts uzrunāja pārāk personiski, tāpēc nevarēju to pieņemt. Taču interesanti - jau pēc neilga laika ar lielu prieku un iekšēju mieru varēju nodziedāt smago Jenūfu," atceras dziedātāja.

"Lai vai kā, man vienmēr bijis svarīgi sevi kontrolēt, ko un kā daru. Tas nav ļāvis gaisa balonam izpūsties primadonnas virzienā."

Īpašas atmiņas saistītas ar Zigmara Liepiņa operu "Parīzes Dievmātes katedrāle", kurā Ditas daiļā un maigā Esmeralda daudzus aizkustināja līdz asarām. "Taču lielāko pārsteigumu šīs lomas sakarībā piedzīvoju bija pirms gada... Izrāde tika pārraidīta Latvijas Televīzijā, un, kad nākošajā dienā atnācu uz Operu, jauno dziedātāju apbrīna un komplimenti, kurus saņēmu, radīja īstu šoku - acīmredzot tas, ko esmu izdziedājusi, izdzīvojusi, atstājis iespaidu uz jaunās paaudzes cilvēkiem, ja jau viņi tajā saskata vērtību."

Arī šobrīd Dita Kalniņa par savu darba vietu sauc Latvijas Nacionālā operu. Viņa ir gan sufliere, gan vokālā pedagoģe un krietni palīdz saviem kolēģiem.

"Savulaik piedzīvoju smagu vokālo krīzi un šajā dzīves periodā man ļoti palīdzēja Arturs Maskats un Andrejs Žagars.

Kad vairs nevarēju piedalīties izrādēs, sāku strādāt par suflieri. Tas bija milzu kritums, kuram pateicoties, šobrīd zinu milzumdaudz mūzikas! Tolaik lēnītēm sāku pētīt vokālās mākslas un balss specifiku, lai zinātu, kā varētu palīdzēt līdzīgā krīzē nokļuvušam cilvēkam.

Galējais mākslinieciskās krīzes punkts nesis lielus augļus, un šobrīd viss liecina par to, ka patiesi varu palīdzēt - dziedātāji kļūst jaudīgāki, spējīgāki, stiprāki mākslā, ticībā, garā. Priecājos par visiem saviem audzēkņiem - gan par čukstētājiem, gan augstas raudzes solistiem. Suflieris ir pirmais cilvēks, kurš nokļūst kontaktā ar dziedātāju, kurš nes enerģētiku. Sufliera un solista sadarbībā slēpjas milzīga jauda! Kā es parasti saku: ja diriģents brauc normālā ātrumā, tad mēs, suflieri, braucam pārforsētā Ferrari. Toties enerģētiskā sajūta izstrādājusies līdz niansēm - jau zinu, ka tūlīt kaut kas notiks. Un notiek! Nu, un reizēm nākas arī diriģēt..."

Kas Ditai Kalniņai tīk ārpus darba? "Mani suģestē daba. Patīk atrasties pie jūras. Mijiedarbe ar dabu mani uzpilda, ja ir sajūtu izsīkums. Vēl eju peldēt un visiem dziedātājiem to iesaku. Laba literarūra, skaistas sarunas ar mīļiem laika biedriem, ieklausīties viedu cilvēku intervijās, no kurām var mācīties. Nejauši atrast grāmatu, kas liek virzīties uz priekšu. Itin viss vienmēr nāk likumsakarībā."

Par dziedāšanu uz skatuves gan Dita vairs nedomā: "Vienā konkrētā dzīves posmā cieši nolēmu, ka beidzu to darīt. Taču šodien nekādā gadījumā nedzīvoju mazāk māksliniecisku dzīvi, jo ikkatra mana audzēkņa uzvara nes vēl lielāku gandarījumu nekā tad, kad pati atrados uz skatuves. Redzot viņu veiksmes, es triumfēju!"