Ainas Bajāres radošais mūžs gadsimta ceturksni bijis saistīts ar Rīgas Operetes teātri, kur viņa bija viena no vadošajām solistēm. 

Pedagoga darbam dziedātāja pievērsusies jau 1976. gadā Latvijas Valsts konservatorijā, bet no 1982. gada sākusies tik nozīmīgā sadarbība ar koriem - vispirms ar sieviešu kori "Dzintars", no 1993. gada ar kori "Kamēr...", no 1997. gada - arī ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Ar šiem kolektīviem sadarbība turpinās arī joprojām.

Ainai Bajārei veltītajā raidījumā skan gan saruna mākslinieci un viņas veiktie ieraksti, gan viņas kolēģu - diriģenta Māra Sirmā un vokālā pedagoga Anša Saukas - teiktais.

Rīgas Operetes teātrī Aina Bajāre dziedājusi apaļus 25 gadus: "Noturējos līdz pašām beigām, līdz teātra slēgšanai," teic jubilāre. Raidījumā viņa atceras raibos studiju gadus un neslēpj: "Savulaik mani gribēja mest ārā no Konservatorijas - tāpēc, ka nepratu dziedāt...

Diemžēl nevaru lepoties, ka man būtu bijuši labi vokālie pedagogi - par savu dziedātājas karjeru varu pateikties tikai savai koncertmeistarei, kura manas dzīves grūtākajos brīžos teica: "Es tevi neatstāšu!"

Tieši viņa bija tā, kura man neļāva nevienu noti nodziedāt tāpat vien. Pateicoties viņai, iemācījos netaisīt muti vaļā, kamēr nav atrasta īstā emocija. Tikai tad mūzika skan pa īstam. Citādi tās vienkārši nav..."

Tāpat Aina Bajāre stāsta gan par saviem tuvākajiem skatuves partneriem Vilni Rakstiņu un Juri Pučku, gan tīkamākajiem režisoriem - Hariju Misiņu, "kurš iztamborēja visas lomas, jo pats bija brīnišķīgs aktieris" un Kārli Pamši, "kurš deva absolūtu brīvību". Jubilāre arī pauž pateicību liktenim, kas viņai dāvājis iespēju sadarboties ar pasaules klases diriģentiem - Jāni Kaijaku, Ausmu Derkēvicu, Māri Sirmo, Airu Birziņu.

Ainas Bajāres balss iemūžināta arī daudzos kamermūzikas ierakstos, un lielākoties tā ir latviešu komponistu mūzika. "Kamermūziku dziedāju tāpēc, lai uzturētu vokālo formu - lai brīdī, kad jākāpj uz skatuves, justos komfortabli, lai nedrebētu kā apšu lapa..."

Pedagoģisko darbu sieviešu korī "Dzintars" Aina Bajāre sākusi jau tad, kad Rīgas Operetes teātrī lutināta ar daudzām lomām. Viņa atklāj, kāds bijis ceļš uz pedagoģiju un domīgi atzīst:

"Sākumā šķita - ak, nu, kas tur ko neiemācīt citiem dziedāt! Tagad, kad "Dzintarā" esmu nostrādājusi 28 gadus, nebūt nevaru teikt, ka visu varu, zinu un saprotu..."

Jubilārei siltus vārdus velta arī viņas tuvākie kolēģi. Visupirms - vārds Mārim Sirmajam: "Ja nebūtu Ainas Bajāres, koris "Kamēr..." ne uz pusi nebūtu tāds, kādu mēs to pazīstam. To pašu varu teikt par Valsts akadēmisko kori "Latvija". Pret Ainu jūtu bezgalīgu cieņu un respektu - savu dzīvi un muzikālo darbību bez viņas nemaz nevaru iedomāties! Bajāres kundzes kvalitātes ir ne tikai prasīgums un augsti profesionālie standarti - tā ir viņas personība, sievišķība, smalkums, inteliģence. Un viņas fenomenālā spēja iedvesmot, motivēt.

Ja Aina Bajāre stāv blakus, dziedātājs dziedās trīsreiz labāk, nekā bez viņas klātbūtnes.

Vēlu mūsu skolotājai stipru veselību, nezaudējot dzīvesprieku, humoru, vieglumu, prasīgumu un dāmīgumu vislabākajā šī vārda nozīmē!"

Ansis Sauka: "Abi ar Ainu esam stipri atšķirīgi - viens ir uguns, otrs - ūdens, taču vairāk nekā divdesmit gadu laikā esam pieslīpējušies. Ainai dzimšanas dienā novēlu, lai nezūd darba spars, griba priecāties, strādāt, smaidīt! Būt allaž tikpat skaistai, smaidošai, elegantai un visu dzīvi uztvert ar svētu mieru un pozitīvismu!"