"Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka mūzika – tā ir jautrība un ka tā nav nekāda profesija. Bet patiesībā tā ir ļoti nopietna profesija, jo mūziķis mācās daudz vairāk, varbūt pat divreiz vairāk nekā, teiksim, ķirurgs. Nu, nedrīkst uztvert mūziķus kā jautrus ļaudis, kuri spēlē tādēļ, lai pašiem būtu jautri, un grib, lai par to vēl viņiem arī samaksā," prāto viens no izcilākajiem lietuviešu diriģentiem, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra izveidotājs, mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Gintars Rinkēvičs, kurš 2017. gada 16. septembrī ar īpašu koncertu tika inaugurēts Liepājas Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā.

20. februārī viņš svin 58. dzimšanas dienu, un šis fakts ir lielisks iemesls mūsu sarunai. Vēl jo vairāk tālab, ka Lietuva 16. februārī krāšņi nosvinēja savas valsts simtgadi, kas "Klasikas" ēterā tika atzīmēta ar īpašu programmu visas dienas garumā.

"Cilvēka dzimšanas diena ir tikai viena cilvēka dzimšanas diena, taču Lietuvas dzimšanas diena un Neatkarības atjaunošanas simtgade ir daudz lielāki svētki gan man, gan ikkatram cilvēkam, kura sirds pukst mīlestībā pret savu dzimteni," sarunas sākumā teic maestro Rinkēvičs.

Maruta Rubeze: Jums bijusi un vēl aizvien ir brīnišķīga iespēja vadīt mūziķu kolektīvu - Lietuvas Valsts simfonisko orķestri. Tieši jūs bijāt klāt pie tā dibināšanas.

– Tas notika 1988. gadā, laikā, kad mēs vēl ļoti piesardzīgi domājām par iespējamo Lietuvas neatkarību, taču bija jūtama arī tāda kā kultūras atdzimšana, un tā bija vairāku labu apstākļu sakritība: vēl toreizējās Padomju Lietuvas finanšu ministrs Romualds Sikorskis, kā arī izglītības ministrs Henriks Zabuļis ļoti mīlēja mūziku, un, iesaistot vēl arī kultūras ministru, tika radīts jaunais simfoniskais kolektīvs. Sākotnēji tas tika dēvēts par Jauniešu Valsts simfonisko orķestri, un, akcentējot tieši šo jaunības aspektu, tika radīta repertuāra un programmu ziņā arī tāda kā konkurence Filharmoniskajam orķestrim. Kaut arī tagad esam vienkārši Valsts simfoniskais orķestris, vēl aizvien jūtamies savā sirdī jauni un pievēršam lielu uzmanību tam, lai programmas būtu interesantas  gan pašiem mūziķiem, gan klausītājiem.

– Vai zināt, cik daudz koncertu nospēlēts kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri?

– Nē, bet to droši vien varētu arī saskaitīt, iespējams, ka orķestris nospēlējis pusotra tūkstoša vai pat divus tūkstošus koncertu, jo ik gadu tie ir aptuveni 70 – 80 koncerti. Toties mēs skaitām orķestra dzimšanas dienas, un, piemēram, nupat, 30. janvārī,  simfoniskais orķestris atzīmēja 29. dzimšanas dienu. Un dzimšanas dienās mēs allaž spēlējam īpašas programmas, šoreiz tā bija Mesiāna "Turangalila".

– Ko domājat par savu liktenīgo satuvināšanos ar Latviju?

– Tas ir saistīts ar vēl agrāku laika periodu, jo pirmā pilsēta, kurā ierados kā viesdiriģents, bija tieši Rīga. Toreiz, domājams, man bija kādi 24–25 gadi,  un Latvijas Filharmonijas uzaicinājums nāca tūlīt pēc Vissavienības konkursa Maskavā. Kad no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra aizgāja Vasilijs Sinaiskis, mani aicināja viņa vietā kļūt par galveno diriģentu. Tomēr pēc simfoniskā orķestra nodibināšanas Lietuvā neizvēlējos būt par galveno diriģentu Latvijā, toties vēlāk kļuvu par Latvijas Nacionālās operas galveno diriģentu. Protams, tās ir ļoti ciešas saites, pazīstu gandrīz visus mūziķus, kuri spēlē vai nu Operas vai Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Taču brīdī, kad pēc desmit gadiem beidzās līgums ar Novosibirskas simfonisko orķestri, saņēmu piedāvājumu stāties pie Liepājas simfoniskā orķestra pults, par ko arī esmu ļoti priecīgs.

– Novērojumi liecina, ka mēģinājumu laikā mēdzat dziedāt līdzi mūzikai.

– Es gan necenšos daudz dziedāt, bet, manuprāt, gan mūzikai, gan instrumentu skaņai vajag tuvoties cilvēka balsij. Ne jau manai balsij, bet lai panāktu cantabile un kantilēnu, lai skanējums būtu pēc iespējas dziedošāks. Protams, ir arī citi paņēmieni, bet gribu uzsvērt, ka dziedošs raksturs ir ļoti svarīgs. Un – mana pirmā profesija arī ir kora diriģents, tādēļ es zinu, kas ir vokālā māksla. Protams, opera ir mana mīlestība un otrā manas dzīves puse.  Pat nevaru iedomāties sevi tikai koncertdzīvē. Vismaz puse vai pat vairāk manā ikdienā ir operizrāžu.

– Tieši Latvijas Nacionālās operas skatuve jums dāvājusi vairākas Latvijas Lielās mūzikas balvas…

– Operizrādes ir ļoti sarežģīta lieta. Domāju, ka ideālu izrāžu vispār nemēdz būt. Taču – ir labākas, ir ne tik labas, un gadās, ka publikai viss šķiet brīnišķīgi. Gan Ne režisoram, gan diriģentam pret visu, kas notiek uz skatuves, jāizturas kritiski, bet tajā pašā laikā ir jāmīl gan mūziķi, gan solisti, gan pati mūzika.

– Ja atgriežamies jūsu jaunības gados, kuri bijuši pilni panākumu. Herberta fon Karajana vārds ir visiem zināms, un jūs esat Herberta fon Karajana konkursa lauereāts. Jādomā, ka tas bija gluži vai apvērsums!

– Nevis apvērsums, bet milzīga radoša laime, jo pēc Vissavienības konkursa, kas notika 1983. gadā un kurā man piešķīra II prēmiju, I toreiz piešķirta netika, un tikai tas man arī deva šo iespēju braukt uz Karajana konkursu, jo tolaik jau visam vajadzēja Kultūras ministrijas atļauju Maskavā. Ideoloģiski tas bija patiešām ļoti smags laiks. Un tā piedevām bija Rietumvācija. Rietumberlīne pati par sevi tolaik bija padomju cilvēkam aizliegtā zona. Un man laimējās gan šajā konkursā uzvarēt, gan sastapt pašu Karajanu, kurš iesēdās orķestrī un bija tāda kā pati pēdējā tūre, meistarklase, kuru viņš pats vadīja konkursa finālistiem. Neapšaubāmi, tā bija ļoti liela laime, kuru vairs jau neviens diriģents nevarēs piedzīvot, jo paša Karajana vairs nav. Pēc tam bija vēl viens konkurss Budapeštā – Janoša Ferenčika piemiņai, un tikai pēc šiem visiem konkursiem, kas deva ļoti labu radošo lādiņu, ieguvu gan darbu, gan arī zināmu ievērību Lietuvā, kā arī jaundibināto simfonisko orķestri.

– Jūsu ceļā bija abas diriģēšanas metropoles – gan Sanktpēterburga, gan Maskava. Ko deva katra no tām?

– Studēju gan Sanktpēterburgā, gan Maskavā, un pēc Sanktpēterburgas Maskava kā mācību vieta man īpaši nepatika. Pēterburgā man bija brīnišķīgi pedagogi – gan Avenirs Mihailovs kordiriģēšanā, gan Ravils Martinovs simfoniskajā diriģēšanā. Maskavā mācījos pie Jurija Simonova, bet tā jau bija aspirantūra un… Ir dažādas diriģēšanas skolas, kuru vidū valda zināma konkurence, un Simonovs gribēja no manis izveidot mazliet citādu diriģentu arī manuālās tehnikas ziņā, bet tas tomēr neizdevās.

– Runājot par manuālo tehniku – kādam varbūt šķiet, ka diriģenta rīcībā ir tāda kā burvju nūjiņa, kuru atliek pavicināt un viss notiek pats no sevis?

– Jā, ir cilvēki, kuriem šķiet, ka mūzika – tas ir jautri un tā nav nekāda profesija. Bet patiesībā tā ir ļoti nopietna profesija, jo mūziķis mācās daudz vairāk, varbūt pat divreiz vairāk, nekā, teiksim, ķirurgs, ārsts. Nu, nedrīkst uztvert mūziķus kā jautrus ļaudis, kuri spēlē tādēļ, lai pašiem būtu jautri, un par to vēl viņiem arī jāsamaksā.

Piedevām ir cilvēki, kuriem nav skaidrs, kam vajadzīgs diriģents, vai arī daudzi domā, ka tas nepieciešams, lai mūziķi spēlētu kopā. Nē, ne tādēļ, lai spēlētu kopā, bet ir miljoniem un pat miljardiem veidu, kā nospēlēt vienu un to pašu frāzi, to pašu komponista  uzrakstīto simfoniju, un, lūk, tieši šī varianti ir atkarīgi no tā, cik profesionāls ir diriģents, kā viņš jūt un saprot, un no tā, cik pretimnākoši ir mūziķi, cik daudz viņi uzticas diriģentam, lai atskaņojums būtu labs un brīnišķīgs un tādējādi iedarboties arī uz zālē sēdošo publiku. Protams, pēc kāda laika, atgriežoties pie šī paša darba, mēs varam panākt vēl labāku atskaņojumu. Un paies vēl kādi desmit gadi un tu saproti, ka iespējams vēl labāk.

Diemžēl cilvēka dzīve ir ļoti īsa, bet diriģenta profesija ir tanī ziņā laba, ka ne viss ir atkarīgs no fiziskā stāvokļa, svarīgs ir garīgais stāvoklis, atmiņa, dzirde, un diriģents ar laiku kļūst tikai gudrāks un labāks, līdz ar to katram nākamajam atskaņojumam jābūt aizvien interesantākam.

– Droši vien ir daudz partitūru, kuras jūs varētu diriģēt neieskatoties, no galvas? Bet vai to darāt?

– Nē, jo esmu pieradis, ka partitūra atrodas manā acu priekšā. Ne tādēļ, ka es to nepārzinātu. Tas ir tādēļ, ka vienlaikus ir arī ļoti daudz partitūru, kuras nav tik pazīstamas, līdz ar to pierod, ka notis vienmēr ir priekšā.  Un, ja partitūras tur nav, tas rada diskomfortu, un var gadīties, ka domas aizklīst citos virzienos, kas nav vēlams.

– Kā jūs vispār strādājat ar partitūru – vai tur ir daudz ar dažādām krāsām veiktu piezīmju?

– Nē, krāsu gan nav, un, arī piemēram, Čaikovska Piektajā simfonijā arī nav nekādu piezīmju, studiju gados jau droši vien gan arī bija, bet, piemēram Mesiāna Turangalilā gan šādas piezīmes ir, jo tā ir ļoti sarežģīta partitūra.

– Jaunajiem komponistiem laikam šobrīd nav jābaidās grūtību, talkā nāk datori un dažādas programmas…

– Arī diriģentiem ir datori un dažādas iespējas. Bet jebkurā gadījumā – tāpat kā komponistiem, lai radītu simfoniju, ir nepieciešamas domas, prāts, intelekts, izglītība un profesionalitāte, arī diriģentiem ir lietas, kuras nevar aizstāt nekādi kompjūteri. 

– Bet ko jums nozīmē koncertzāle, kāda ir tās loma, kāda ir akustikas, publikas un citu it kā ārpus mūzikas apstākļu nozīme?

– Akustikai ir ārkārtīga svarīga nozīme. Un esmu ļoti priecīgs, ka Liepājā ir šāda koncertzāle. Piemēram, Lietuvā mēs spēlējam Kongresu pilī, tur ir daudz sliktāka akustika, protams, mēs jau esam pie tā pieraduši, bet tomēr – mūzikai, dzīvai mūzikai ir jāskan bez pastiprinātājiem, akustiski labā, atbilstošā koncertzālē, no tā iegūst jebkurš skaņdarbs.

Bet publika – tā vienmēr ir laba vai ļoti laba. Un, ja publika kaut ko nav sapratusi, tā ir tikai mūsu – mūziķu – vaina.

Tajā pašā laikā – ja arī klausītājs kaut ko vēl nesaprot, mums, mūziķiem, ir skaidrs, ka tā, ko atskaņojam, ir laba, vērtīga mūzika, tādējādi izglītojot arī klausītājus.

– Jūsu programmas mēdz būt ļoti dažādas. Vai pats izvēlaties to, kas tajās tiks ietverts un atskaņots, vai daudz nākas domāt par pašas koncerta programmas dramaturģiju?

– Tas atkarīgs no ļoti daudziem objektīviem un subjektīviem iemesliem. Reizēm no tā, kas ir solista repertuārā. Simfonijas izvēle lielā mērā atkarīga no diriģenta, arī no mūziķiem un daļēji varbūt arī no publikas gaumes, tas prasa gudru pieeju, pieņemsim, ka es būtu Filipa Glāsa mūzikas fans, kas es neesmu, bet, ja būtu, un mēs to spēlētu un spēlētu atkal un atkal, vai Stīvu Reihu un Džonu Adamsu, nedomāju, ka tas derētu Liepājas publikai, bet Mālers, Čaikovskis, Bēthovens, Sibēliuss, Rahmaņinovs, Šostakovičs, Prokofjevs, - programmām jābūt daudzveidīgām un arī interesantām gan mūziķiem, gan diriģentam, gan publikai.

– Esat dzimis ziemā, bet ar visai vasarīgu, dienvidniecisku temperamentu. Šķiet, ka nemaz nemākat kaut ko darīt rāmi!

– Par to gan laikam jāspriež jums un citiem. Strādāju godīgi, tā, kā es to protu, kā to ļauj mana profesionālā sūtība, mana iekšējā būtība, un domāju, ka mūzikā ļoti liela nozīme ir arī intuīcijai, un reizēm tai var būt vēl lielāka loma nekā profesionālismam. Mēdz būt labi profesionāļi, kuriem tomēr pietrūkst dzīvas dzirksteles, kādēļ arī publikai var kļūt neinteresanti.

Nezinu, vai, piedzimstot ziemā, tāpēc esmu tas karstais lietuviešu puisis. Un patiešām laikam nemaz nepazīstu nevienu aukstu, netemperamentīgu un – tajā pašā laikā labu diriģentu, lai arī pastāv pedantiski, augsti profesionāļi. Bet tomēr pats galvenais ir mūziku sajust, tvert to arī intuitīvi; tas ir arī lielais mūzikas noslēpums, kādēļ tā skan un aizskar sirdis, un tas tad ir atkarīgs no visa kopuma - komponista, diriģenta, mūziķiem, no izpildījuma, tomēr atminēt pašu mūzikas noslēpumu nav iespējams, tas vienmēr paliks neatklāts.