"Man ļoti patika krāsot, patika zīmēt - lūdzu vecākiem, lai nopērk ūdenskrāsas. Un viņi teica - labi: izturēsi konkursu mūzikas skolā, tad arī nopirksim tev ūdenskrāsas! Izturēju un nopirka... Sāku mācīties mūzikas skolā, un tā nu paliku pie mūzikas, nevis mākslas," saka Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) galvenais diriģents Atvars Lakstīgala, kuru 16. maijā sveicām 35. dzimšanas dienā.

Liepājas Simfoniskajam orķestrim šogad 135. gadskārta, Atvaram Lakstīgalam – 35. „Man patīk šis skaitlis, jūtos labi, turklāt šī nav vienīgā sakritība. Augustā diriģēšu Mocarta Rekviēmu – viņam bija 35, kad to sarakstīja… Tas būs mans personīgais pirmatskaņojums,” – tā Atvars.

Apaļu jubileju vidū arī Pētera Vaska 70. dzimšanas diena, un nule kā Atvara Lakstīgalas vadībā ieskaņots viņa Flautas koncerts. "Mums bija brīnišķīga sadarbība ar Ditu Krenbergu – izdevās lielisks ieraksts! Lai gan Flautas koncertu ieskaņojuši arī citi, šis būs pirmais latvišu mūziķu veiktais ieskaņojums – tāpēc tas būs kas vērā ņemams.”

Atvara Lakstīgalas sadarbībai ar LSO rit jau septītais gads. "Kad sāku strādāt ar Liepājas Simfonisko orķestri, turpināt Imanta Rešņa aizsāktās tradīcijas – rūpēšanos par latviešu mūziku - uzskatīju par vienu no saviem virsuzdevumiem. Tā radās brīnišķīgās idejas par Liepājas koncertiem. Tā ir iespēja popularizēt Liepājas vārdu un dot iespējas arī Latviešu komponistiem. Tagad aktuāls 12 simfoniju cikls - strādājam, uzrunājam komponistus. Komponisti ir atsaucīgi, un mūsu jaunajiem autoriem patīk izaicinājumi – tāpat kā man. Tas ir labs veids, kā sevi parādīt.”

Šo gadu laikā gājis visādi, bet daudz kas izdarīts. "Sasniegti lieli panākumi, ierakstīti neskaitāmi diski, pabūts ārzemju turnejās. Labi atklājām "Lielo dzintaru” un strādājam tālāk,” stāsta diriģents, atklājot, kā mūziķi iedzīvojušies jaunajā koncertzālē. "Apstākļi, kādi mums nodrošināti, nav nevienam no Baltijas simfoniskajiem orķestriem! Tagad tikai jāturpina strādāt, lai zāli piepildītu. Joprojām eksperimentējam arī ar akustiku – manuprāt, esmu atradis savu skaņas ideālu un to, kā pielāgot akustiku, veicot ierakstus.”

Jāatgādina, ka Atvaram Lakstīgalam ir trīs diplomi. Pirmkārt, viņš ir diplomēts mežradznieks, tad arī pūtēju orķestra diriģents un visbeidzot – simfoniskā orķestra diriģents. Vai mežrags šobrīd nolikts malā? "Pagaidām – jā. Vienbrīd gribēju to turpināt, bet tad nāca ģimenes pieaugums – sākumā dēliņš, vēlāk meitiņa. Lai kvalitatīvi strādātu un laiku veltītu arī ģimenei, divos krēslos sēdēt grūti. Izvēli izdarīju par labu ģimenei.”

Īpašas attiecības Atvaru saista ar operu – gan no žanra viedokļa, gan arī tālab, ka tieši Latvijas Nacionālās operas orķestrī Atvars ilgus gadus muzicējis kā mežradznieks: "Operas orķestrī uzaugu kā mūziķis – tieši tur nolēmu, ka kļūšu diriģents. Tā bija ļoti laba skola – nekur citur taču nav tā, ka ik vakaru ir cits diriģents.”

Vaicāts, kā bijis no mūziķu rindām iznākt pie diriģenta pults, Atvars neslēpj: "Tas nebija viegli ne man, ne māksliniekiem. Tāpēc jau no pirmās minūtes pie diriģenta pults rūpīgi piedomāju, ko es saku un kā saku, jo daudzi diriģenti pieļauj kļūdas tieši komunikācijā. Mūziķi ir ļoti jūtīgi cilvēki, visiem ir trauslas dvēseles, un, ja vēl kopā ir tādi 50 emociju kamoli, visādi var būt. Bet tas dod arī brīnišķīgu rezultātu – kad 50 muzikālas dvēseles nāk kopā un muzicē. Orķestrim ir milzīgs spēks! Orķestra mūzika viegli var saraudināt, sadusmot, te ir tik daudz iespēju – kā nevienam citam „ierocim” pasaulē!

Bet pats nekad neesmu apmierināts ar sevi... Jā, ir atsevišķas lietas, par kurām esmu gandarīts – bet nekad nav tā, ka domāju: jā, tas bija labi, varu sev paglaudīt galvu. Jo esmu pārliecināts: brīdī, kad par kaut ko tīksminies, priecājies, tava izaugsme apstājas. Un tas ir bīstami.

Turklāt – jo labāks kļūst orķestris, jo labāks kļūst diriģents, jo pieaug arī prasības.”

Vēl sarunā diriģents stāsta par atšķirībām, kas piemīt latviešu un ārvalstu orķestriem, par jauko pieredzi ar Skotijas baleta orķestri, muzicēšanu Ķīnā, konkurenci ar pārējiem Latvijas orķestriem.

Jau 20. maijā Liepājas Simfoniskais orķestris noslēgs sezonu. Īpašs notikums ir gan tas, ka uz "Lielā dzintara” skatuves kāps pianists Vestards Šimkus, gan fakts, ka šajā koncertā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jura Karlsona Liepājas koncerts. Pēc tam Atvars ļoti gaida jau minēto Mocarta Rekviēma atskaņojumu augustā kopā ar VAK „Latvija” un starptautisku solistu plejādi: „Man tik ārkārtīgi tā mūzika patīk – gribas to izdarīt labi…”

No bērnu dienām diriģentam īpaša šķiet arī Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija: "Tie bija 80. gadi, biju vēl bija pavisam mazs… Tāpēc esmu priecīgs, ka nesen radās iespēja tai veidot savu interpretāciju un ieskaņot.”

Lai gan Atvara vecāki nav saistīti ar mūziku, savulaik viņi ātri sapratuši, ka dēlam ķēriens šajā jomā: "Audzinātāja bērnudārzā ieteica vecākiem mani aizvest uz iestājeksāmeniem mūzikas skolā. Toreiz man bija pieci, seši gadi, un ļoti patika krāsot, patika zīmēt - lūdzu vecākiem, lai nopērk ūdenskrāsas. Un viņi teica - labi: izturēsi konkursu mūzikas skolā, tad arī nopirksim tev ūdenskrāsas. Izturēju un nopirka... Sāku mācīties mūzikas skolā, un tā nu paliku pie mūzikas, nevis mākslas. Zīmēt gan vairs nemāku…"