Šobrīd Latvijas kultūras norišu epicentrā - režisora Viestura Kairiša iestudētais "Pērs Gints", kas jau skatāms Latvijas Nacionālajā teātrī, un filma "Melānijas hronika", kas oficiālo pirmizrādi piedzīvos 1. novembrī.

"Pēc žanra "Pērs Gints" ir dramatiskā poēma, jo lugas Ibsens sāka rakstīt tikai pēc tam, kad saprata - ar dramatisko poēmu iestudēšanu iet, kā iet, ka jānostājas uz zemes," saka Viesturs. "Manuprāt, Pērs Gints ir Branda antitēze, jo pēc "Branda", kas bija sarežģīts, mokošs darbs,  Ibsenam gribējās kaut ko - uhhh! Viegls tas darbs nav - tieši klišejiskā rāmja dēļ - ka tas ir tāds romantisks stāsts par pašpuiku dzērāju, meitu pavedēju, kurš beigās tomēr saprot, ka jāatgriežas mājās. To bieži iestudē bez ceturtā cēliena, arī skolās bieži lasa bez tā, taču, manuprāt, tas ir kā ķīlis, kas to laivu notur uz ūdens."

Viestura interpretācijā Anitra ir... maza meitene. Jau šobrīd tas izsaucis pretrunīgu reakciju. Varbūt tālab, ka šis ir liekulības laikmets, kurā svarīga ir "pareizība", "sakārtotība"? "Diemžēl mēs ejam uz aizvērtu sabiedrību, kas ir vienlīdzības zīme Latvijas bojāejas virzienam. Cilvēki, kas to neapjēdz, cenšas kontrolēt sabiedrību, bet - ja sabiedrība paliek tik sakārtota, ka tā neļogās, nešķobās, tā virzās uz to, no kurienes mukām.

Viss iet uz kontrolētu sabiedrību, un, lai gan to nekad nesauksim par totalitārismu, tieši tas to nozīmē. Šajā mazajā valstī tas ir nāvējoši, un vienīgā izeja ir atvērta sabiedrība, maksimāli radikāla domāšana, domas vitalitāte - jebkas, kas nodrošina mūsu mazās nācijas ņiprumu, kustēšanos, dialektiku.

Taisīt "Pēru Gintu" - tas ir tāds pats polititkais akts kā taisīt "Uguni un nakti"."

Sarunas turpinājumā - par "Faustu", ko Viesturam reiz gribētos iestudēt, par rūpīgi izraudzīto mūziku un to, kādas ir viņa domas par to, kālab "Pērs Gints" tiek iestudēts Nacionālajā teātrī un Operā. Vienlaicīgi.

Vaicāts par filmu "Melānijas hronika", Viesturs neslēpj rūgtumu: "Visās problēmās vienmēr cenšos saskatīt pozitīvo, taču šoreiz filma faktiski tika realizēta tikai tāpēc, ka ar Gintu Grūbi un Inesi Boku-Grūbi to ļoti, ļoti vēlējāmies. Naudas trūkuma dēļ bija vislielākā varbūtība, ka process tā arī varētu nesākties...

Un tad es tā domāju - mūsu valsts ir tāda piparkūku valstiņa: ja pat par tik fundamentālām tēmām nevaram mazu štrunta filmiņu uzfilmēt! Šis gadījums man liek apšaubīt Latvijas pastāvēšanas jēdzienu kā tādu. Brīžiem šķiet - tas ir kāds slēptais kods.

(..) Gribēju parādīt Melānijas garīgā spēka triumfu pār apstākļiem. Tā pārdabiskā spēka stīga, kas viņai ļāva pārdzimt citā būtnē, kas ļāva viņai sevi upurēt, visbeidzot - apliecinājums... Tas viss mani pārliecināja, ka jātaisa šāds stāsts."

Lai gan sākotnēji bijusi doma par filmu bez mūzikas, rezultātā ļoti neparastu skaņu partitūru radījis Arturs Maskats.