Vācu kultūrtelpai piederīgā leģendārā diriģenta Kurta Zanderlinga dēls Tomass Zanderlings lielā mērā uzaudzis Sanktpēterburgas filharmoniskā orķestra aizkulisēs. Aizvadītā gadsimta 90. gados viņš bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents, un šonedēļ viņa ceļi atkal veda uz Latviju, lai 30. marta vakarā kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga atklātu to īsteni vitālo un meistarīgo Bēthovenu, kāds šis skaņradis bijis savas slavas zenītā.

Edgars Raginskis: Vai esat nostalģisks cilvēks?

Tomass Zanderlings: Nezinu... Laikam neesmu gan.

Šādu panaivu jautājumu atļāvos, jo esam sastapušies pavasarīgā Rīgā, netālu no vietas, kur pavadījāt savu bērnību, un tas varētu uzjundīt atmiņas.

Jā, pilsēta, kurā uzaugu, ir netālu, un tur regulāri atgriežos, taču sirsnīgas atmiņas man saistās arī ar Rīgu un jo īpaši Rīgas Jūrmalu. Tur kopā ar vecākiem vairākas vasaras atpūtāmies. Pirms pāris dienām biju Majoros un Dzintaros, un guvu lielu baudu.

Kuras ir spilgtākās atmiņas par Jūrmalu? Varbūt turienes koncertdzīve?

Nē, ne tik ļoti koncertdzīve, cik pludmale un pastaigas priežu mežā, velobraucieni.

Vai tolaik satikāt Arvīdu un Marisu Jansonus?

Protams! Ar Marisu esam seni draugi kopš Ļeņingradas laikiem, bet īstenībā viss sākās šeit. Mūsu vecāki pazina viens otru, draudzējās, tāpēc vairākkārt ciemojāmies Arvīda vasaras mājā Lielupē. Mēs paši vasaru baudījām Asaros un Vaivaros.

Vai par 90. gadu Rīgu jums ir kādas atmiņas?

Rīga vienmēr bijusi skaista pilsēta, tagad man te īpaši labi patīk. Tolaik gaisā vējoja zināma nomāktība un neziņa par nākotni, jūs vēl nebijāt Eiropas Savienībā. Viegli jums negāja…

Un kādas atmiņas par Rīgas klausītājiem?

Rīgā vienmēr bijusi tradīcijām bagāta koncertdzīve, bet tobrīd laba tiesa mūziķu bija devusies uz Rietumiem, un tas ietekmēja klausītājus.

Jums jau bijusi iespēja pastrādāt ar Sinfonietta Rīga. Kāds viedoklis izveidojies? Vai līdz šim jums bijusi informācija par viņu veikumu?

Nē, neko par Sinfonietta Rīga nezināju, taču pēc mēģinājumiem varu teikt, ka šis ir augsti profesionālu mūziķu kolektīvs, lielisks orķestris.

Kā jūs raksturotu mūsu kamerorķestri, kādas kvalitātes ievērojāt?

Rakstura un mūzikas izpratnes ziņā tas ir Rietumu orķestris, kurā jūtama arī krievu stīgu instrumentu skola. Daudzi viņu skolotāji pārstāv šo tradīciju vairākās paaudzēs kopš Sanktpēterburgas un Maskavas konservatoriju laikiem.

Nojaušu, ka īpašas attiecības ar krievu stīgu skolu jums veidojušās jau bērnībā, kad jūsu tēvs strādāja par Mravinska orķestri.

Jā, nenoliedzami, šī orķestra stīgu grupa bija neparasta un īpaša, bet manā pieredzē pat mūsdienās Krievijas vadošajiem orķestriem nav viegli atrast pieeju vācu mūzikai, saprast to, jo tā nav viņu kultūra, viņu mūzikas valoda. Turpretī ar Sinfonietu Bēthovena mūziku diriģēt ir patīkami, viņi to saprot pat bez vārdiem, sajūt, par ko ir mūzika.

Vai vēl arvien mēdzat runāt krieviski?

Jā, kad strādāju Krievijā, protams, runāju krieviski. Tikko mani ievēlēja par Novosibirskas Filharmoniskā orķestra galveno diriģentu, tur saziņa norit krieviski. Kopš bērnības gan skolā, gan uz ielas tā bijusi mana dzimtā valoda.

Vai šīs valodas apguve palīdzēja jums labāk uztver un izprast krievu mūzikas idiomas?

Jā, tomēr, gadiem ritot, arvien vairāk saprotu, ka Pēterburga ar tās galvaspilsētas statusu un kosmopolītisko gaisotni nemaz īsti nav Krievija. Visas senās ietekmes no Pētera Pirmā un Katrīnas Lielās laika, viņa taču bija vāciete. Pēterburga ir Krievijas un Rietumeiropas sajaukums, kā arhitektoniski, tā arī estētiski. Manā bērnībā tēva paziņu loks bija ārkārtīgi kosmopolītisks.

Arī mūziķi?

Varbūt mazāk, taču Sanktpēterburgas Filharmoniskais orķestris bija agrākais cara galma orķestris, viņus pirms kara diriģēja visi vadošie Rietumu diriģenti. Atminos, ka savulaik Mālera 6. simfonijas ieskaņojums ar šo orķestri kļuva par vienu no tā laika etalonierakstiem. Nav brīnums, jo trīs gadus pēc kārtas Mālers viesojās Pēterburgā, diriģēja filharmonisko un Marijas teātra orķestri, Somijā apciemoja Sibeliusu…

Pēdējā laikā daudz sadarbojaties ar Krievijas kolektīviem.

Strādāju ar abu galvaspilsētu un Novosibirskas orķestriem.

Tad jau nopietni un tālu ceļojat.

Jā, tas gan ir relatīvi. No Maskavas līdz Novosibirskai ir 4 stundu lidojums. Līdz Tokijai, kur šosezon viesojos divreiz, jālido 11 stundas, arī Ķīna, kur pēdējos gados aktīvi koncertēju, ir 10 – 11 stundu lidojuma attālumā. Ķīna vispār ir intriģējoša valsts. Ar Pļetņova orķestri ieskandinājām jaunu koncertzāli kādā Ķīnas standartiem nelielā pilsētiņā, tur mājo "tikai" 4 miljoni ļaužu. Zāle nedaudz līdzīga Sidnejas operai, tikai ar daudz labāku akustiku. Pirms koncerta preses konferencē kāds žurnālists saka - Aleksandrs Vederņikovs par jums silti izteicās, sūta sveicienus… Izrādās, tajā pašā vakarā tajā pašā pilsētā, tikai citā zālē uzstājās Vīnes Radio orķestris un Vederņikovs. Redzot pieaugošo pieprasījumu, Ķīna investē milzīgus līdzekļus mūzikas infrastruktūrā un būvē koncertzāles.

Varbūt tas nozīmē tektonisko plātņu pārbīdi mūzikas dzīvē – mūzikas mīļotāju un mūziķu daudzums Ķīnā…

11 gadus strādāju par Osakas orķestra galveno diriģentu Japānā, prātoju, kas japāņiem šķiet tik pievilcīgs Rietumu mūzikā. Pēc daudzām sarunām ar kolēģiem diriģentiem sapratu, ka Japānā un Ķīnā nav Rietumu mūzikai ekvivalenta lieluma, ja runājam par simfonisko mūziku. Ir tautas mūzika un Pekinas opera. Tajā pašā laikā koncertzāļu un augstas kvalitātes orķestru skaits ir galvu reibinošs. Tokijā vien ir 4 lieliski orķestri!

Vai jūsu mūzikas gaume pēdējā laikā mainās vai ir stabila?

Tas ir grūts jautājums. Mani interesē jebkura laikmeta laba mūzika. Izņēmums ir baroka skaņdarbi – tos lai spēlē ļaudis, kuriem ir atbilstoša izglītība, informācija par interpretācijas niansēm, zināšanas par laikmetu un precīzas instrumentu kopijas. Ja nu vienīgi – nejaudāju atteikties no prieka diriģēt tādus grandiozus darbus kā Baha Si minora mesu vai "Mateja pasiju"…

Vai Hendeļa "Mesiju"…

Jā, tas ir obligātais Ziemassvētku skaņdarbs Lielbritānijā, kur pašlaik dzīvoju.

Un kā ar laikmetīgo mūziku?

Jā, man patīk, kaut arī ir daži komponisti, kuru mūziku klausoties, manī rodas skepse, vai tā tiešām ir mūzika vai tikai plašsaziņas līdzekļu ažiotāžas produkts. Ja nopietni, tad mūzikas, tāpat kā citu laikmetīgās mākslas veidu, problēma ir tai blakus nostatītais milzīgais kultūras mantojuma apjoms. Ir pamatīgs izaicinājums ar to sacensties. Bet, atgriežoties pie tēmas, diemžēl zinu tikai vienu laikmetīgo Latvijas komponistu, tas ir Pēteris Vasks, protams, Igaunijā Arvo Perts, viņu mūzika man patīk.

Manā pieredzē interesants piemērs, kā laikmetīgā un 20. gadsimta mūzika atrod savu klausītāju, ir Mečislavs Veinbergs – viņu daudz diriģēju gan Vācijā, gan Lielbritānijā un Krievijā, un šī mūzika neatstāj vienaldzīgu. Tā publiku saviļņo un iedvesmo.

Ar kādām izjūtām apciemojat Baltijas valstis?

Baltijā vienmēr viesojos ar lielu prieku, tik tiešām – kad vien mani aicina un kalendārā ir brīva vieta, braucu ar patiku. Februārī biju Viļņā, diriģēju tur Brāmsa 2. simfoniju. Skaista pilsēta, tomēr Rīga ir kas īpašs – Hanzas laikmeta vecpilsēta, Jūgendstila arhitektūra, izjūtas ir kā metropolē. Vienīgais, kā Rīgai šobrīd ļoti pietrūkst, ir laba akustiskā koncertzāle.

Ceru, ka jūsu vārdus uzklausīs tie, kuri situāciju var mainīt. Paldies par sarunu!