"Ne jau pirmo izrādi taisu, un jautājums - kāpēc vispār ar to nodarboties? Lai vēlreiz uztaisītu kaut ko foršu? Ja neredzētu tumsu sev pretī, kurai jāiziet cauri - tad būtu citādi... Bet es gribu un mīlu strādāt - ja redzu, ka kaut kas ir pārāk pareizi, vēlos radīt izaicinājumus. Iespējams, nezinu, ar ko tie beigsies, bet es vismaz pilnvērtīgi dzīvoju, kamēr strādāju," saka režisors Viesturs Kairišs.

1. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā teātrī Viestura režijā skatuves mūžu sācis jauns iestudējums: ar Oskara Vailda "Salomi" viņš noslēdzis iecerēto pasaules līmeņa literāra teksta un mūzikas simbiozes triloģiju, kas tapusi sadarbībā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo.

Ja Raiņa "Ugunī un naktī" skanēja Vāgnera mūzika, bet Henrika Ibsena "Pērā Gintā" - Grīgs, tad Vailda "Salomē", protams, dzirdam pēdējo lielo romantiķi Rihardu Štrausu. Un ļoti būtiska nozīme šajā izrādē ir arī kustībai. 

Pirmais iemesls sajūsmai - Monseratas Kavaljē Salome. Fantastiska! Jā, jā, kā pati dziedātāja teikusi - "pirms kļuvu liela, šad un tad dziedāju Salomi".

Cik versiju īsti Viesturs noklausījies, gatavot šo izrādi? "Mūs vadīja ļoti pragmatiski apstākļi, kāpēc izšķīrāmies par vienas vai otras versijas piemērotību šim iestudējumam," neslēpj režisors. "Kaut kā šis ieraksts ar Monseratu Kavaljē jau kopš pirmā brīža bija tas, kas mūs uzrunāja un likās - pie tā arī paliekam."

Vaicāts, kā īsti dzimusi savā ziņā ģeniālā ideja - uz operas "uzlikt" virsū libretu un visā garumā likt noklausīties šo operu parastajam teātra apmeklētājam, Viesturs Kairišs saka tā: "Gan Vailda stāstā, gan Štrausa operā, kas man ir tuvākais no abiem pamatelementiem, tā ir tāda kā skaistuma vardarbība, kas ir dekandentās mākslas pamatā. Skaistuma vardarbība, tai skaitā  ar cilvēku, ar skatītāju. Ka tu esi spiests kaut ko darīt, kas nav viegli, un brīžiem tu ieej tādā kā transā, iekrīti izjūtā ārpus laika, ārpus telpas, bet reizēm tas paver tādas iespējas! Process bija grūts. Orests jau zina... Jo šāda veida darbam nav analoga. Ja būtu zinājis, ka kāds to jau izdarījis, būtu vieglāk to uzņemties.

Savā ziņā tas ir kaut kas dīvains. Iestudējumu spēlējam telpā pirms ugunsdrošā dzelzs priekškara - iespējams, paralēli tur kā metronoms risinās šī skaistā opera. Mūzika, kas iesprostota. Kaut kādā ziņā tā ir metafora šim stāstam.

Tas bija liels izaicinājums, risks. Liela loma ir skaņu režisoram Aleksandram Vaicehovskim, kurš pielieto daudz triku, lai panāktu pareizu balansu ar aktieru balsu skanējumu. Jo jau kopš pirmā mēģinājuma ar aktieriem strādājām tikai ar opermūziku fonā - tas faktiski ir kaut kas neiespējams..."

Režisors piekrīt - izrāde ir zināms eksperiments. "Manuprāt, visa pasaule ir Dieva eksperiments, un tādā ziņā pret eksperimentiem var izturēties dažādi. Man eksperiments drīzāk ir demiurģisks fakts, kam lielāka nozīme ir kā eksperimentam ar paša garīgo dzīvi.

Ne jau pirmo izrādi taisu, un jautājums - kāpēc vispār ar to nodarboties. Lai vēlreiz uztaisītu kaut ko foršu?

Ja neredzētu tumsu sev pretī, kurai jāiziet cauri - būtu citādi... Bet es gribu un mīlu strādāt - ja redzu, ka kaut kas ir pārāk pareizi, vēlos radīt izaicinājumus. Iespējams, nezinu, ar ko tie beigsies, bet es vismaz pilnvērtīgi dzīvoju, kamēr pie tā strādāju.

Vaildā kaut kas ir. Skaistuma briesmas. Štrausa versijā - fascinējošais fināls, absolūtā atklāsme, kas tevi paceļ - caur tik šausmīgu stāstu. Un jūti, ka tu mīli to Salomi, un saki - jā. Tā, protams, ir metafora.

Šīs izrādes sakarībā man daudzi uzdod jautājumus par politiku. Godīgi sakot, necentos par to īpaši domāt, vienkārši iet mākslā un stāstā, kas ir tik dziļš.

Strādājot redzēju, ka materiāls var transponēties uz jebkuru laiku."

Taujāts, kas aktieriem šajā iestudējumā bijis vissarežģītākais, režisors smejas: "Pārdzīvot šo brīnišķīgo laiku, sadarbojoties ar mani un tagad pārvarēt tukšumu...

Nē, nē, neesmu negants, esmu pat ļoti gants, un cilvēki jūt, ka es viņus mīl. Un, ja mīlu, tad esmu dāsns. Bet, ja sāku nemīlēt, kļūstu traks!

Bet man patīk mīlēt, patīk justies labi, jo strādāju tādu darbu, kurā tāds jūtos. Darīt darbu, kur jūti - tur nekas nebūs, - tādu darbu vienkārši nevajag darīt."

Vēl sarunā par "Salomes" atjautīgo skatuves risinājumu, par ideju, kas ir dziļāka, nekā šķiet, par teātra pravietisko dabu un traki sasāpējušo gudrības zobu, kas izrauts tieši tad, kad priekšā ļoti atbildīgi mēģinājumi, par zīmīgo sapni un grūtībām, kas jāpārvar:

"Mans uzdevums ir to izturēt. Tomēr negribu, lai kaut kas notiek uz manas ģimenes rēķina. Tas ir skaidrs."

Sarunu pierakstījusi Ieviņa Ancena