26. maijā savas desmitās jubilejas sezonas noslēguma koncertā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga uz Lielās ģildes skatuves uzstājās kopā ar leģendāro skotu sitaminstrumentālisti, trīskārtējo Grammy balvas laureāti Evelīnu Glenniju (Evelyn Glennie). Viņa ir arī "Atsperes" Rīta intervijas īpašā viešņa...

Evelīnas dzīvesstāsts ir visai neparasts. Ar savu darbību viņa pierādījusi, ka mūziku var sadzirdēt arī citādi... 12 gadu vecumā viņa pilnībā zaudēja ārējo dzirdi, atklājot perkusiju burvību un kļūstot par vienu no izcilākajām perkusionistēm pasaulē...

Intervijā raidsabiedrībai BBC Evelīna atklāj skaņas dabu un to, kā tā ir sajūtama un caur ķermeni rezonējama. Brīdī, kad Evelīna zaudējusi dzirdi, viss viņas ķermenis adaptējies un pārkārtojies, tādējādi atklājot citas uztveršanas iespējas...

"Kad man bija 12 gadu, no pamatskolas pārgāju uz vidusskolu. Tā bija daudz lielāka, un man kā jaunpienācējai bija iespēja skatīties, kā spēlē skolas orķestris. Tas ļoti iedvesmoja. Skatījos uz orķestri, ieraudzīju tajā sitaminstrumentu grupu un sapratu, ka gribu pamēģināt. Visiem bērniem skolā bija iespēja mācīties kādu mūzikas instrumentu, protams, es izvēlējos jau pieminēto grupu.

Sitaminstrumentiem gan fiziski, gan garīgi piemīt izcils balanss starp disciplīnu un brīvību. Fiziski ķermenis atrodas ļoti dabiskā stāvoklī – stāja ir dabiska.

Domāju, ka tas rada šo brīvības sajūtu, ka tu jūties brīvs, un es tiešām šo brīvību baudu."

Tieši skolotājs pievērsis Evelīnas uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Par tām māksliniece raksta arī savā esejā par dzirdēšanu, paskaidrojot, kā skaņu var sajust. Youtube vietnē skatāmas neskaitāmas intervijas ar Evelīnu, kā arī koncertieraksti, un "Klasikai" ir īpaši liels prieks, ka Evelīnu vaigu vaigā nu iepazinuši klausītāji Latvijā.

"Domāju, ka mans skolotājs Rons Forbs bija ļoti neparasts cilvēks, jo viņš atklāja, ka skaņu mēs varam sadzirdēt ne tikai ar ausīm, bet caur visu ķermeni. Viņš man lūdza, lai, vadoties tikai no vibrācijām, ko uztveru caur ķermeni, mēģinu noteikt timpānu skaņas augstumu. Zinu, ka pat ar dzirdi timpānus ir ļoti grūti uzskaņot, un es tiešām varu uzskaņot timpānus, bet ir ļoti svarīgi, lai apkārt nebūtu citu skaņu. Ja apkārt ir dažādi trokšņi, tas nav iespējams, jo ķermenis saņem pārāk daudz atšķirīgu impulsu no dažādām pusēm.

Es uzskaņoju timpānus gluži citādā veidā, iesaistot visu ķermeni, un tādējādi esmu atklājusi vēl kādu aspektu saskarē ar instrumentu, jo ķermenis patiešām ir kā rezonējoša istaba – skaņa iziet cauri daudzām ķermeņa daļām.

Ne tikai ausīm. Tas nozīmē, ka tu vēl vairāk vari palīdzēt izplatīties un sasniegt daudz lielāku dinamiku," teic Evelīna.

Māksliniece atklāj, ka mūzika ir visa viņas dzīve. Mājās atrodami teju 2000 instrumentu: " Tur varbūt ir nekārtība, bet tā ir organizēta nekārtība. Tā tiešām ir viena no lietām, ko man patīk darīt – kolekcionēt instrumentus, satikties ar to izgatavotājiem, aplūkot kolēģu instrumentus. Tā kā es daudz ceļoju, man ir tāda iespēja. Arī šeit Rīgā aplūkot instrumentus, ko spēlē orķestris, un tas ir liels prieks, jo katram instrumentam ir sava vēsture."

Tāpat Evelīna uzsver, ka labprātāk sevi raksturo kā mūziķi, nesaistot sevi ar kādu noteiktu žanru: "Kad cilvēki man vaicā, kādam žanram es piederu - jo viņi automātiski mani pieskaita pie klasiskajiem interpretiem -, tad man jāsaka, ka esmu mūziķe. Kad tu sevi uzlūko šādā veidā, tu vairs neesi tik ļoti sasaistīts ar kādu konkrētu žanru un tevi vairs tik daudz neuztrauc, vai tev šī mūzika patīk vai nē. Tas, ko dzirdi, ir skaņa. Tādējādi tiek nojauktas barjeras."

Evelīna uzskata, ka savulaik slavenajam amerikāņu komponistam Džonam Keidžam bija līdzīgs redzējums: "Tas ir interesanti, ja atceramies viņa slaveno opusu "4'33". Pirms to uzrakstīja, viņš domāja, ka tajā būs klusums, bet tad viņš atklāja, ka tā nebūt nav.

Pat tad, kad Keidžs sevi ievietoja skaņu izolējošā istabā, viņš atklāja, ka skaņa ir klātesoša - viņš sadzirdēja sevi, savu elpu, sirdspukstus, pulsu, asinsriti un atklāja, ka klusums neeksistē.

Kad atskaņo šo darbu, kas tehniski it kā ir četrarpus minūtes klusuma, izrādās, ka tā nemaz nav. Ja mēs to sadalām trijās daļās, tad pirmajā daļā vari ieklausīties sevī, otrajā ieklausīties telpā, kurā atrodies, bet trešajā – savā kaimiņā, kurš sēž blakus, priekšā vai aizmugurē. Atklāsiet, ka visapkārt ir ļoti blīva skaņa. Uzskatu, ka dzīvē ir vajadzīgs šāds līdzsvars, tāpēc man ir jāuzteic arī orķestris, ar kuru spēlēju, jo tiešām viņi prot apieties ar dinamiku. Nebaidās no klusuma – it kā apstādināt mirkli un to paturēt, apcerēt skaņu. Viņi nebaidās piepildīt zāli ar ļoti blīvu skaņu, es to tiešām apbrīnoju, jo viņi ne vien ļoti labi izprot konkrēto skaņdarbu, bet viņi kā komanda paplašina robežas tajā, darbojoties ar skaņu."

1992. gadā Karaliskajā Albertholā Evelīna sniedza pasaulē pirmo perkusiju koncertu.

Atsaucot atmiņā senos notikumus, Evelīna stāsta, ka, neskatoties uz sarežģījumiem, koncerts izdevās lielisks un joprojām viņai tas ir neaizmirstams piedzīvojums. "To atceros daudzu iemeslu dēl. Tas bija tiešām sevišķs vēsturisks brīdis, jo BBC Promenādes vēsturē tas bija pirmais koncertus, kas sacerēts sitaminstrumentiem. Mēs zinājām, ka tas ir meistardarbs, un kā jauna mūziķe apzinājos, ka man jāpārvar daudzas robežas, lai ieinteresētu koncerta organizētājus, menedžerus, kā arī citus orķestrus. Es centos spēlēt, cik labi vien varu. Visbeidzot diriģents, ar kuru mums bija jāveic pirmatskaņojums pirms paša koncerta saslima un tad Jukka Pekka Saraste burtiski dažas dienas pirms atskaņojuma ielēca šajā notikumā. Tas tik tiešām bija ievērības cienīgi, jo Makmilana opuss ir ļoti apjomīgs skaņdarbs, ko vajadzēja apgūt īsā laikā. Protams, ka Skotijas kamerorķestris ir brīnišķīga komanda, kas ir ļoti iesaistījusies mūsdienu mūzikas atskaņojumos. Viņi spēlēja fantastiski. Ja tev ir tāda komanda, tad viss ir iespējams. Tas bija brīnišķīgs vakars un ļoti liela nozīme tā norisē bija arī klausītājiem. Viņi arī ar savu klātbūtni kļuva par šī atskaņojuma sastāvdaļu. Viņi ar savu gaidpilno uzticēšanos it kā mudināja iet pāri robežām un sasniegt daudz vairāk par gaidīto…"

Ja toreiz viņa bija vēl pavisam jauna, tad tagad – nobriedusi un pieredzējusi, kas lieti noder, pašai komponējot mūziku: "Pārsvarā komponēju elektroniskajiem medijiem – radio, televīzijai, filmām. Tas man tiešām patīk.

Koncertskatuvei es rakstu maz. Mīlu improvizēt, spēlēt arī improvizācijas koncertus, bet, rakstot mūziku, man patīk, ka tā ir saistīta ar attēlu.

Pēdējā filma, kurai komponēju mūziku, bija "Altamira", kas ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Mūzika ir ļoti melodiska un ainas, kas paveras noslēpumainajā Altamiras alā Spānijas ziemeļos, kad šie senie alu zīmējumi ar bizoņiem un medniekiem atdzīvojas mazas meitenes iztēlē, es bagātīgi varēju izmantot skanīgus sitaminstrumentus. Domāju, ka cilvēki ir izbrīnīti par to, ka komponējot es pati šo mūziku spēlēju. Nekad neizmantoju sintezatoru, jo ļoti daudzas skaņas uz tā nemaz nav iespējams atveidot. Tāpēc svarīgi ir doties īstā skaņu ceļojumā."

Trīskārtējā Grammy balvas laureāte stāsta, ka labprāt sadarbojas ar citiem māksliniekiem, un šobrīd strādā pie vairākiem jauniem projektiem: "Šobrīd sadarbojos ar krievu mākslinieci Mariju Radu. Mēs kopā veidojam šovu ar nosaukumu An emotion. Marija veido gleznas uz stikla un šis process tiek projicēts uz mājas sienām. Gleznošana notiek jūsu acu priekšā, un es tajā laikā spēlēju mūziku, bet tā ir labi pārdomāta un kopā ar mākslinieci izmēģināta tāpēc, ka vizuālā koncepcija iet roku rokā ar mūziku. Zināmā mērā viņa kļūst par perkusionisti, jo veids, kā viņa glezno, ir fiziski intensīvs. Savukārt es klūstu par skaņu gleznotāju. Esmu uzsākusi jaunu projektu - Zinātnes skaņās, kas aptver skaņas no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām. Tas ir ceļojums cauri vēsturei, kura tiek stāstīta caur skaņām – te ir gan rakstāmmašīna, gan pirmais dators, gan telefons. Tas, manuprāt, ir ļoti interesanti, jo īpaši jauniešiem, kuri daudzas skaņas nekad nav dzirdējuši, piemēram, kā skan rakstāmmašīna. Katrā ziņā viss, kas ir saistīts ar skaņu un klausīšanos, mani fascinē…"

Vizītkarte

Evelīna Glennija dzimusi 1965. gada 19. jūlijā Aberdīnšīrā, Skotijā, un perkusiju spēles apmācību sākusi 12 gadu vecumā. Viņas tēvs Herberts Artūrs Glennijs bija lauku akordeonists, pārstāvot ziemeļaustrumu Skotijas muzikālās tradīcijas. Mūziku Glennija studējusi Ellonā un Karaliskajā mūzikas akadēmijā Londonā. Viņas muzikālo ietekmju lokā tiek minēti tādi vārdi kā Glens Gūlds, Žaklīna Diprē un perkusionists Triloks Gurtu. Viņa ir bijusi 1976. gadā dibinātā ansambļa Cults Percussion Ensemble dalībniece, bet plašu ievērību Glennija guvusi, sniedzot pasaulē pirmo perkusiju koncertu Karaliskajā Albertholā 1992. gadā. Māksliniece ir piedalījusies Londonas olimpisko spēļu atklāšanā 2012. gadā, kā arī sadarbojusies ar tādiem populārās mūzikas guru kā Bjorka.