Lai gan Mārtiņa Brauna īpašumā Baltezerā ienācis rudens, praktiskās lietas (tas ir, remonts) un 65. dzimšanas dienas svinības liecina, ka dzīve rit pilnā sparā un mūzika skan kā no pārpilnības raga.

Ar Mārtiņu tiekamies gluži konkrēta notikuma kontekstā - 21. oktobrī LU Lielajā aulā pulcēsies laba kompānija, lai nosvinētu Mārtiņa dzimšanas dienu. Skanēs kormūzika, ar kuru Mārtiņam ir senas un ciešas attiecības.

Pirmkārt, viņš pats savulaik dziedājis Dārziņskolas zēnu korī - “Nācu no tik stingras klases kā klavieru klase, tāpēc koris bija atpūta!" - un neslēpj, ka skolas gados paticis sentiments... Vaicāts, kurš no latviešu komponistiem – kormūzikas rakstītājiem – sirdij tīkamākais, viņš nekavējoties nosauc Emīlu Dārziņu un Alfrēdu Kalniņu.

“Visu mūžu esmu mocījies ar tekstu meklēšanu – gribas, lai dzejolis gan sirdī ieguļ, gan mūzikai un formai pakļaujas. Man patīk strādāt ar fonētiku – lai ir maz vārdu, bet daudz nozīmju.”

Un kā ar jubilejas lietām? “Manis paša dzimšanas dienas iniciatīva - aiznest puķes mammai un tētim, kas atdusas kapsētā. Ar to mana dzimšanas diena izbeidzas pilnīgi un galīgi. Tas nav mans nopelns! Tā ir Dieva un manu vecāku iecere.Tagad – manu draugu iniciatīva. Viņi saka – Mārtiņ, tev vajag! Un, ja mani draugi - menedžeri, mūziķi, diriģenti, režisori – saka, ka vajag, es taču nevaru teikt, ka mani tas neinteresē. Un, ja mans ikdienas garastāvoklis ir padrūms, tad zinu: būšu pie publikas, cilvēkiem, kas man atsaucas, kas mani gaida, garastāvoklis būs augšā, un būšu priecīgs un laimīgs.”

21. oktobra koncertā viņš pats sēdīsies pie klavierēm. “Bija posms, kad teicu - dzīve ir jāsvin. Tērēju sevi ne tur, kur vajag. Kā šobrīd rakstās?

Rakstījies vienmēr slikti, ir tikai gaišie, brīnumainie posmi, kad esi iestrādājies, kad dzelzs ir karsta un tā jākaļ. Tagad ir nerealizētas un arī pusrealizētas ieceres.

Šobrīd trenēju pirkstus, lai būtu pilnvērtīgs muzikants.”