26. aprīlī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" viesojās ekstravagantais amerikāņu ērģelnieks, Grammy balvas nominants un mūziķis ar pasaules slavu Kamerons Kārpenters.

Viņš izvēlējies iet būtiski atšķirīgu ceļu ērģeļspēlē, jo nav nedz baznīcas mūziķis, nedz stabuļu ērģeļu piekritējs. Kārpentera uzskats ir, ka ērģeles ir pilnvērtīgs koncertinstruments, un tādēļ to būves tradīcijai jāiet līdzi laikam un mūsdienu tehnoloģiju attīstībai. Kārpenters nenoliedz Baznīcas ietekmi uz ērģeļspēli, taču uzskata, ka ērģelniekiem kā mūziķiem tas nodarījis diezgan lielu kaitējumu un licis palikt pašu mākslas ēnā, lai nevienam klausītājam neienāktu prātā doma, ka baznīcā dzirdamās iespaidīgās skaņas nāk nevis no Dieva augstības, bet tās rada tāds pats cilvēks kā viņi – ērģelnieks. Tāpēc Kārpenters nevairās no vizuālām ekstravagancēm – spilgtiem kostīmiem, izteiksmīgas frizūras un īpašu, ar kristāliem izšūtu kurpju lietošanas savos priekšnesumos.

Edgars Raginskis: Ar savu spilgto vizuālo tēlu jūs esat sacēlis ažiotāžu ērģeļmūzikas fanu vidū, un internetā pieejamo videoklipu komentāru sadaļa vai mutuļo no sašutušām balsīm, kuri nespēj pieņemt jūs, kaut arī atzīst, ka muzicējat profesionāli un spilgti. Kā jūs izturaties pret šādiem komentāriem, un vai jūtaties piederīgs klasiskās mūzikas videi un savējais kādā konkrētā mūziķu komūnā?

Kamerons Kārpenters: Pirmkārt, nekad nedrīkst lasīt komentārus, es to nedaru. Otrkārt, klasiskās vai roka mūzikas pasaulei piederīgs nejūtos, un justies drošībā nekad nav bijis mans vadmotīvs mūzikā. Protams, faktiski es esmu akadēmiskais mūziķis, bet šī identitāte nav manējā, arī valdošais biznesa modelis mani neuzrunā. Nejūtos arī intelektuālis, jo visas manas idejas centrējas ap ērģelēm, to izcelsmi, virzienu, kādā tām būtu jāattīstās, dažādām tehniskām niansēm un ērģeļu līdzību ar vissīkākajām apkārtējās pasaules detaļām. Bet mani intelektuālie centieni beidzas ar mūziku, jo mana motivācija ne vien mākslā, bet dzīvē kopumā ir emocionāla un intuitīva. Es savas muzikālās izvēles neprotu aizstāvēt ar intelektuāliem terminiem, kā to dara tādi vīri kā Barenboims vai Krēmers, kuri prot runāt par mūziku kā par ja ne gluži reliģisku, tad visai stingri ievērojamu tradīciju. Tā nav mana pieeja.

ER: Tomēr nekādi nevar teikt, ka jūs nebūtu informēts par norisēm ārpus mūzikas – tas, kādas līdzības no zinātnes pasaules lietojat, runājot par savu pārliecību mūzikā, skaidri norāda, ka citas jomas jums nav svešas.

KK: Jā, es esmu šo jomu fans un entuziasts, bet nekādā ziņā ne izglītots šo jomu pārzinātājs. Nav stāsts par pārspīlētu pazemību, es neesmu īpaši pazemīgs cilvēks un uzskatu, ka pazemība ir pārvērtēta. Tas vienkārši ir fakts. Jā, man ir mūzikas izglītība, bet tas nozīmē, ka man nav nekādas izglītības citās dzīves sfērās, var uzskatīt, ka tur es esmu autodidakts. Mani ļoti interesē matemātika, un man ir nelielas zināšanas atsevišķās tās sadaļās, piemēram, fraktāļu teorijā, taču speciālists es neesmu. To var noteikt pēc mana metaforu piesātinātā izteiksmes veida, kas, runājot par mūziku, šķiet, nemaz nav peļams veids, kā man ja ne pierādīt, tad vismaz izsmeļoši un saprotami nodot klausītājam manu pārliecību un argumentus. Un, runājot par mūziķa profesiju, man šī tēma ar gadiem kļūst nevis stabilāka un skaidrāka, bet nedrošāka. Kas, starp citu, iekrāso manu muzicēšanu.

Nez vai kādam izdosies noliegt, ka esmu pirmais ērģelnieks vēsturē, kuram ir tik ciešas attiecības ar konkrēto instrumentu, kuru spēlēju, jo tas tika uzbūvēts pēc mana lūguma, es piedalījos tā konstrukcijas izstrādē, es uz tā vingrinos, spēlēju un translēju koncertus, ierakstu albumus, un tas, piekritīsiet, ir neparasti.

Manā uztverē ērģeles turklāt ir digitāls instruments, arī stabuļu ērģeles, tās darbojas pēc bināras sistēmas – ieslēgts/ izslēgts. Tā kā šī sistēma kontrolē informāciju, ko mūziķis nodod tālāk klausītājam, nav svarīgi, kā tiek ģenerēts signāls, sistēma ir viena. Manuprāt, stabuļu ērģeles ne tikai priekšvēstnešo digitālās ērģeles, bet labu tiesu digitālās vides elementu. Atšķirībā no vijolnieka, diriģenta vai vokālista, kuri muzicē ar stingru pārliecību, ka darīs to visu savu mūžu, es nejūtu tādu pašu pārliecību. Mana mūziķa tuvākā nākotne ir nesaraujami saistīta ar tieši šo instrumentu, tieši šīm ērģelēm, kuras es, starp citu, uzskatu, par labāko digitālo instrumentu, kas jebkad uzbūvēts.

ER: Pastāstiet, kas padara šo instrumentu tik unikālu? Ar ko tas atšķiras no jebkurām citām ērģelēm?

KK: Galvenā atšķirība ir tas, ka šīs ērģeles ir mākslas darbs pats par sevi. Un te es necenšos lielīt sevi kā dizaina autoru, bet gan firmas "Marshall and Ogletree" meistarus, kuri manas fantāzijas materializēja realitātē. Jā, tas ir ārkārtīgi komplicēts instruments, bet visas ērģeles zināmā mērā tādas ir. Bet šīs ērģeles ļāvušas man apvienot vienā instrumentā visus tos aspektus, kurus es uzskatu par svarīgākajiem ērģeļmūzikā– tajā skaitā tembrus un kontroles mehānismus. Akadēmiskajā vidē ir pieņemts uzskatīt, ka ērģeļbūves standarts ir Eiropas jeb precīzāk – Vācijas tradīcija. Sava loma ir arī Francijas ērģelēm, taču patriarhs ir Vācijas ērģeļbūve. Manuprāt, tas ir pilnīgs bleķis! Pēc manām domām ērģeļbūves zenīts bija amerikāņu meistaru veikums no 1895. gada līdz, teiksim, 2. pasaules kara sākumam. Un tas nav nacionālisms vai patriotisms, atkal tikai fakti. Tikai pēc tam, kad ērģeļu būve sastapās ar amerikāņu izgudrotāju attapību un elektrifikācijas ieviešanu ērģelēs, atsevišķās ērģeļbūves nacionālās skolas pārauga kamī lielākā un unificētākā, nekā tās bija agrāk. Ekspansionisma laikmeta instrumenti tika būvēti postromantiskā tradīcijā, bet vēl, pirms pasauli pārņēma modernisma mūzikas strāvojumi. Ērģeļbūves tradīciju un attīstības jautājumus pētot, var pavadīt visu dzīvi, taču man šie jautājumi ir pakārtoti emociju izraisīšanai klausītājā. Tātad visa teorija, vēsture, būvēšanas metodika un spēles paņēmienu aprakstīšana ir otrās šķiras jautājumi, salīdzinot ar spontānu emociju un jēgas radīšanu dzīvā priekšnesuma laikā. Tiklīdz sāc ērģeles uzskatīt nevis par virsvērtību pašu par sevi, bet līdzekli mūzikas radīšanai, komplicētu mehānismu, top skaidrs, ka tam ir jābūt visprecīzākajam, uzticamākajam un konsekventākajam mehānismam, kāds vien iespējams. Un stabuļu ērģeles nav šāds mehānisms.

ER: Cilvēki, kuri kritizē digitālās ērģeles, parasti uzsver sliktas kvalitātes tembrus, skanējuma neatbilstību analogā instrumenta piedāvātajam…

KK: Un visbiežāk viņiem ir pilnīga taisnība – digitālās ērģeles ir skumjākais piemērs tam, kā kapitālisms ir samaitājis mākslu. Runājot par digitālajām ērģelēm, mēs runājam par elektrisko ērģeļu paveidu, kas radās Pensilvēnijā 1971. gadā Alana Ērģeļu kompānijā. Pirmo reizi vēsturē digitālais skaitļotājs, ko lietoja veiksmīgajā Saturn 5 raķetes startā, tika izmantots ērģeļbūvē. Lielais lēciens no elektriskajām ērģelēm bija iespēja vairs nevis vienkārši atdarināt skaņu viļņus, bet kaut vai daļēji un pēc mūsdienu standartiem primitīvā veidā notvert to informāciju, ko piedāvāja skanošas ērģeļu stabules, un atainot, kā arī pārveidot to digitālā vidē. Jā, sākumā šīs funkcijas bija ļoti primitīvas, taču tādēļ nevajadzētu ar aizdomām uzlūkot visu tehnoloģiju, jo mūsdienās neviens vairs nelieto datorus no 70. gadiem, datoru dzīves ilgums samazinājies līdz 2-4 gadiem, un informācijas tehnoloģijas turpina attīstīties tādā pašā ātrumā, kā pieaug pašu datoru ātrdarbība. Ja palūkojamies uz vidējo aritmētisko digitālo instrumentu, kas no konveijera nonāk veikalā, tam ir dobi plastmasas taustiņi, un apsēžoties pie klaviatūras, rodas iespaids, ka spēlē zemas kvalitātes instrumentu. Man instruments sākas ar spēles galdu, un man ir jājūtas tā, it kā es spēlētu kaut ko pamatīgi uzbūvētu, kvalitatīvu, un šis spēles galds, nešaubos, pārdzīvos gan manas ērģeles, gan mani pašu. Šim monumentālajam iespaidam ir paliekoša vieta gan manā, gan klausītāju apziņā. Protams, svarīga ir šo ērģeļu datora veiktspēja, kas tālu pārsniedz jebkura līdz šim uzbūvēta instrumenta "smadzeņu" spējas. Tas nozīmē, ka varam apstrādāt daudz vairāk nerediģētas informācijas, iztēlojieties to kā mp3 atšķirību no nekompresētiem failu formātiem. Taču ārkārtīgi svarīgs komponents ir audiosistēma. Daudzu digitālo ērģeļbūvētāju skaņu sistēmu zemo kvalitāti var diagnosticēt pēc izvairīguma un aizplīvurotības, ar kādu tiek runāts par šīs sistēmas raksturlielumiem. Vairumā gadījumu baznīcas digitālo ērģeļu audiosistēma ir 4/6/varbūt 10 kanālu variants. Bieži vien skaļruņus nav būvējušas respektablas firmas, tie ir turpat darbnīcās uz ātru roku sameistaroti, līdzīgi kā atsevišķos gadījumos arī ērģeļu sistēmbloki. Rezultātā jūsu rīcībā ir ērģeles, kur visu reģistru bagātību atskaņo caur divām vai četrām skandām. Tas ir absurds! Manam instrumentam ir 48 skaļruņi, un arī tad es vēlētos, kaut to būtu divtik vairāk. 48 audio kanāli, manuprāt, ir minimums. 40 skaļruņi ir ērģeļu pamatdaļā un 8 sabvūferi – 4 superzemo frekvenču un 4 vidēji zemajiem reģistriem. Tomēr stāsts šoreiz nav par skaļumu, ne tādēļ manam instrumentam ir 48 skaļruņi. Arī stabuļu ērģeles galu galā skaņas stiprumu nevairo ar pastiprināšanas palīdzību. Protams, mums ir milzīga skaņas stipruma rezerve, tam tā jābūt, jo koncertinstrumentam ir jābūt dinamikas amplitūdai no teju nedzirdamības robežas līdz absolūtam mūzikas spēkam. Ar nepietiekamu skaļruņu skaitu nevar radīt to skaņas daudzslāņainību, kādu var sasniegt ar iespaidīgām stabuļu ērģelēm. Ar šiem 48 skaļruņiem ir iespēja nepārslogot vienu skaļruni ar lielu daudzumu paralēlu signālu informāciju. Turklāt šajā skaņu sistēmā noteikti reģistri ir piesaistīti konkrētiem punktiem, līdzīgi, kā ērģeļu prospektā.

ER: Cik noprotams, jūsu akustiskā sistēma turklāt spējīga imitēt noteiktas telpas, koncertzāles parametrus?

KK: Jā, mēs to varam, taču 98% gadījumu nekādu akustisku efektu necenšamies radīt, un ierakstot skaņas paraugus, nekādā ziņā nav ierakstīts telpas fons, nav nekādas papildus reverbirācijas. Vēlamā situācija ir tad, kad vienlaikus tiek ļauts skanēt gan instrumentam, gan telpai, kurā tas tiek spēlēts. Piemēram, Liepājas zālei ir brīnišķīga akustika, vismaz tāds ir mans viedoklis. Un šādā lieliskā telpā es negribu dzirdēt elektroniski ģenerētu akustiku, es gribu dzirdēt pašu telpu. Tā ir viena no lielākajām baudām, spēlējot manas ērģeles. Jā, dažreiz gadās sliktākas zāles vai tādas, kurās ir elektroniska apskaņošanas sistēma, taču ērģelēs mēs tādu speciāli neradām.

ER: Dzirdēju, ka Latvijā neesat pirmoreiz, un ar mūsu zemi jums saistās spilgtas atmiņas!

KK: Jā, tās ir manas pirmās Eiropas ceļojuma un ārvalstu pieredzes atmiņas no bērnības. Viesojos Latvijā 1994. gadā, kad dziedāju Amerikas Zēnu kora skolas kolektīvā un koncertos spēlēju arī ērģeļpavadījumus. Tolaik man bija 11 gadu, un Latvija atstāja neizdzēšamu iespaidu. Atceros, kā pirkām dzintara izstrādājumus, atceros arī sāļo un gāzēto Siguldas minerālūdeni, kas man sākumā nepavisam negaršoja, bet desmit dienu laikā kļuvu no tā pilnīgi atkarīgs. Atminos, kā, nakšņojot viesnīcā "Latvija", viens puika netīšām saplēsa galda lampas pamatni, un no tās izbira padomjlaiku "mantojums" – noklausīšanās ierīce. Taču visspilgtākais iespaids man nenoliedzami ir saglabājies par Doma baznīcas Walcker firmas ērģelēm, kuras man bija izdevība spēlēt. Tieši šis savam laikam ļoti modernais un iespaidīgais instruments manī nostiprināja pārliecību, ka vēlos kļūt par koncertējošu ērģelnieku, un arī savā digitālajā instrumentā vairākus reģistrus esmu izvēlējies tembrāli līdzīgus tiem, kādu skaņu atceros no Rīgas Doma. Taisnību sakot, labprāt vēl kādu reizi apsēstos pie Rīgas Doma varenajām stabuļu ērģelēm.