Viņš ir temperamentīgas, pat pārdrošas, bet vienlaikus loģiski būvētas interpretācijas cienošs mūziķis, kuru īpaši interesē Ziemeļvalstu komponistu, Baltijas valstu komponistu un Mocarta mūzika.

Sevišķi cieša draudzība un radoša dombiedrība viņu jau sen saista ar pasaulē slavenāko latviešu komponistu Pēteri Vasku.

Īsi sakot - "Atsperes" rīta intervijā tiekamies ar somu diriģentu Juhu Kangasu, kurš 28. janvārī Lielajā ģildē stājās pie Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults...

Edgars Raginskis: Kangasa kungs, ar prieku sveicam jūs Rīgā, varbūt laikapstākļi nav paši viesmīlīgākie, taču mūsu interese saistīta ar notikumiem iekštelpās – jūsu koncertu ar Sinfonietta Rīga. Sakiet, lūdzu, Kangasa kungs, kā jūtaties 2017.gada sākumā latviešu mūzikas vidē?

Juha Kangass: Man ir liels prieks uzstāties ar šiem mūziķiem, jo viņi ir profesionāli un vērīgi klausās ne tikai manī, bet arī cits citā.

– Protams, laba tiesa šo mūziķu ir gados jauni, taču jāatminas, ka jūs savulaik Ostrobotnijas orķestrī strādājāt ar vēl jaunākiem māksliniekiem. Vai jūtat jaunības enerģiju viņos?

– Savā ziņā noteikti. Mans orķestris, protams, bija unikāls, jo no skolas orķestra sasniedza pasaules līmeni, bet šis kolektīvs ir līdzīgs.

– Jums ir īpašas attiecības ar Latviju, un mēs esam pateicīgi jums par Pētera Vaska mūzikas popularizēšanu. Pērnais gads jums bija nozīmīgs, to redzējām LTV veidotajā dokumentālfilmā par Vasku un viņa veltījumu jums. Ar kādām izjūtām atceraties 2016.gadu?

– Mūsu draudzība sākās 90. gados - jau 1989.gadā vēstulē aicināju Vasku uzrakstīt mums skaņdarbu, un pirmo reizi tikāmies Somijā 1991. gadā, kad pirmatskaņojām Stīgu simfoniju. Kopš tā laika Pēteris daudzkārt ciemojies Kokkolā, šķiet, nesenākā reize bija pērnajā novembrī, reizi nedēļā sazvanāmies. Viņš veltījis man skaņdarbu Musica Serena.

Draudzība ar Pēteri Vasku man ir ļoti svarīga.

– Kā jūs toreiz uzzinājāt par Pēteri Vasku?

– Man Igaunijā bija ļoti labs kolēģis Pēteris Lilje, kurš diemžēl jau ir mūžībā. No viņa dabūju skaņuplati ar Vaska orķestra darbiem – Musica dolorosa, Cantabile per archi... Ievēroju ļoti prasmīgo rakstību stīgu orķestrim un mūzikas vēstījumu, tāpēc gluži vienkārši uzrakstīju Vaskam, vai viņš varētu kaut ko uzrakstīt arī mums?

– Vai atbilde no Vaska sekoja naski?

– Sākumā viņš atrunājās, ka esot ļoti aizņemts un nevarot apsolīt, taču pēc gada vai diviem rezultāts tapa.

Tas bija sarežģīts laiks Latvijas vēsturē, Pēteris, cik zinu, bija aktīvs Atmodas dalībnieks.

Stīgu simfonijas notis netika sūtītas pa pastu, tās atveda ērģelnieks Tālivaldis Deksnis. 1991. gada septembrī notika pirmatskaņojums.

– Vai atminaties klausītāju reakciju?

– Tā bija ļoti pozitīva. Ļoti labi atceros, ka Pēterim līdzi bija filmēšanas grupa, kas iemūžināja mēģinājumu procesu, un kādā mēģinājumā mūs sasniedza ziņa, ka Latvija ir atguvusi neatkarību.

Kameras momentā tika noliktas malā, un sākās prieka dejas. "Mēs esam brīvi, mēs esam brīvi!"

– Un kā šī izturēšanās ietekmēja allaž atturīgos somus?

– Protams, mēs bijām ļoti priecīgi līdz ar jums!

– Kuras Pētera Vaska rakstura īpašības jums pie sirds iet visvairāk? Ja reiz jūs sazināties vismaz reizi nedēļā, tad starp jums acīmredzot valda saskaņa!

– Pēteris Vasks ir neparasts cilvēks ar ļoti plašu sirdi. Reti gadās sastapt tik draudzīgus un pozitīvus ļaudis, kaut arī dažreiz viņš ir tāds "traģiskais optimists".

– Vasks ir sportiska dzīvesveida piekritējs. Vai viņš arī jūs iesaistījis kādā šādā aktivitātē?

– Nē, nē, tas nav nepieciešams, jo es pats esmu fiziski aktīvs. Man ļoti patīk riteņbraukšana, un vasarās katru dienu dodos 20-30 kilometru izbraucienos.

– Te būs recepte, kur smelties enerģiju diriģēšanai!

– Jā, iespējams.

– Divi citi slaveni draugi – diriģents Esa Peka Salonens un komponists Magnuss Lindbergs iet pirtī un nododas zemledus makšķerēšanai. Vai jūs darāt ko līdzīgu?

– Jā, Pēterim Rīgas mājoklī ir sauna, tajā esmu pēries daudzas reizes.

– Bet makšķerēt nedodaties?

– Nē, pagaidām nav gadījies. Skatīsimies, kā būs nākotnē.

– Atgriežoties mūzikā, kad pirmoreiz nonācāt kontaktā ar latviešu atskaņotājmāksliniekiem?

– Šķiet, tas notika 1994. gadā, kad, tikko atgriezies no Japānas koncerttūres, diriģēju šeit Latvijas Filharmonijas kamerorķestri, Lifšica orķestri.

Pēc tam Rīgā biju teju vai katru gadu, diriģēju Normunda Šnē "Rīgas kamermūziķus" un vēlāk Sinfonietta Rīga, vienreiz diriģēju arī Nacionālo simfonisko orķestri.

Gandrīz katrreiz man līdzi bija Pēra Nurdgrēna mūzika, esmu šeit diriģējis kādus 10 viņa skaņdarbus. Pērs bija man ļoti tuvs cilvēks, kura darbus esmu diriģējis apmēram 400 reižu.

– Tad jūs esat kas vairāk, nekā tikai diriģents, jūs esat mūzikas vēstnesis ar noteiktu misiju.

– Ja es jūtu, ka kāds komponists, kā Nurdgrēns, mani uzrunā, jūtu nepieciešamību šo vēstījumu nodot arī citiem. Šī autora darbu noskaņa ir skumja un pat traģiska, varbūt tāpēc viņš nav iekarojis tik plašu atpazīstamību, bet visur, kur vien diriģēju – Japānā, ASV, Eiropas valstīs, Krievijā – pēc koncertiem klausītāji nāk un vaicā, kas tā par brīnišķīgu mūziku. Tādēļ ticu Nurdgrēna darbiem, un, kamēr vien diriģēšu, centīšos tos popularizēt.

– Pēteris Vasks allaž atklāti teicis, ka viņam mūzikā vissvarīgākais ir sniegt cerību un mierinājumu, kā arī būt godīgam pret sevi un citiem. Ko jūs varat teikt par sevi? Kas mūzikā vissvarīgākais ir jums?

– Es visnotaļ piekrītu Pēterim. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi cilvēki.

– Tā sanācis, ka esat bijis liecinieks gan mūsu valsts attīstībai kopš neatkarības atgūšanas, gan arī Latvijas mūzikas vides pārmaiņām. Kas ir mūsu mūziķu stiprās puses un kam jūsuprāt nākotnē vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību.

– Kopš 1992. gada esmu vērojis jūsu spēcīgo stīgu instrumentu spēles skolu, kas balstīta krievu tradīcijā, tātad stipri tehnikas pamati. Mūsdienās daudzi jaunie mūziķi, tostarp šajā orķestrī, ir izglītojušies Rietumeiropā un guvuši plašāku izpratni par mūzikas stiliem un interpretācijas niansēm.

Taisnību sakot, man ne īpaši patīk krievu skolas interpretācija, tiklīdz runa ir par senāku mūziku nekā romantisms. Šajā tradīcijā viss tika spēlēts vienādi, Čaikovskis vai Mocarts.

Jaunie mūziķi daudz lietpratīgāk uzlūko Baha vai Mocarta mūziku, tas iepriecina.

– Tātad jūs uzskatāt, ka Sinfonietta Rīga spēj demonstrēt stilistisku daudzveidību un spēlēt pietuvināti attiecīgā laikmeta interpretācijas ideālam?

– Noteikti! Varbūt banāls piemērs, bet krievu skolā klasicisma mūzikā lietoja par daudz vibrato.

Sinfonietta Rīga bez grūtībām spēlē ar minimālu vibrāciju vai bez tās. Šajā ziņā ir noticis milzīgs attīstības lēciens kopš 90. gadiem. Nepārprotiet, Lifšica orķestris bija labs kolektīvs, labi mūziķi, taču domāšanas veids baroka un klasicisma mūzikā bija krievu tradīcijā.

Tas bija tad, bet tagad ir citi laiki.

– Šie tiešām ir citi, bet ne mazāk biedējoši laiki ar pamatīgām pārbīdēm pasaules politikā. Vai jūs sekojat šiem procesiem līdzi vai cenšaties izolēties no apkārtējās pasaules Kokkolā?

– Savā ziņā jau esmu izolējies, jo Kokkolā pavadu labu tiesu sava laika. Vēl arvien diriģēju Ostrobotnijas kamerorķestri, bet vairs neesmu tā mākslinieciskais vadītājs, un cenšos izbaudīt dzīvi citos veidos. Piemēram, diriģējot Sinfonietta Rīga.

Un kādi ir ārpus mūzikas baudas avoti?

–  Mans hobijs vai precīzāk – slimība – ir senas grāmatas.

– Esat bibliofils?

– Absolūts.

– Un kā šī slimība izpaužas? Jums mājās ir liela bibliotēka?

– Jā, pārāk liela… Man ir iecienīti rakstnieki, piemēram, mūsu tautas klasiķi Aleksis Kivi un Eino Leino. Man ir viņu grāmatu pirmizdevumi un tulkojumi daudzās svešvalodās, tostarp arī latviešu valodā. Lūk, šāda kaite.

Vēl, starp citu, kolekcionēju arī vecus alus kausus.

– Varu iedomāties, ka no daudzajiem ceļojumiem esat sakrājis prāvu alus kausu kolekciju.

– Tā ir. Lielākoties šie kausi, protams, ir no Viduseiropas valstīm, kur alu ciena visvairāk, no Vācijas, piemēram. Un katram kausam ir savs stāsts.

– Vai ir kāds kauss arī no Latvijas?

– Nav gan, bet vakar biju vienā interesantā antikvariātā, rīt aizstaigāšu turp atkal, un kazi, kādu atradīšu.

– Un, tā kā Pēteris Vasks reizumis atļauj arī sev glāzi alus, jūs varat kopīgi radīt kādu stāstu reizei, kad atkal sēdēsiet Kokkolā pie dabas krūts.

– Jā, tam nebūtu nekādas vainas!

– Kas būs tās atmiņas, kuras aizvedīsiet sev līdzi pēc sadarbības ar Sinfonietta Rīga kamerorķestri 2017. gada janvārī?

– Noteikti priecājos, ka varu Latvijas klausītājiem diriģēt sava tautieša Pēra Nurdgrēna mūziku un arī lietuvietes Onutes Narbutaites darbu. Man ir aizdomas, ka Onutes mūziku Sinfonietta spēlē pirmoreiz. Abi šie, manuprāt, ir lieliski komponisti un pelnījuši ievērību.

– Kangasa kungs, paldies, ka ciemojaties pie mums ar jaunu un interesantu mūziku, ceram jūs sastapt šeit arī turpmāk!

– Paldies!