"Atsperes" rīta intervijā — sirsnīga tikšanās ar dzejnieci Inesi Zanderi.

Sarunas epicentrā, protams, viņas jaunākais veikums — plaši izdaudzinātās "Kartupeļu operas" librets, kas raisījis jauniestudējuma radošās komandas sajūsmu un komplimentu jūru. Operas pirmizrāde gaidāma jau 24. novembra vakarā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Biļetes jau krietni sen kā izpārdotas...

"Kartupelis patiesībā ir svešnieks — ekostika, ienācējs un pārsteigums latvietim. Tikai daži simti gadu mūs šķir no brīža, kad tas mūs pārsteidza gluži tāpat kā citas Eiropas valstis. Dažas no tām pret šo augli izturējās pat visai agresīvi. Latvieši bijuši viesmīlīgāki: iespējams, tāpēc, ka Latvijā pirmo kartupeli "iestādīja" mūsu autoritāte hercogs Jēkabs un, pateicoties viņam, kartupelis ātri un paklausīgi te iejutās," stāsta Inese.

Ir dauz versiju par kartupeļa dzimteni, taču dzejniece smejas, ka viņa stingri turoties savā pasakā: "Tā ir vēsturiski motivēta, bet tomēr pasaka, kas domāta bērniem. Un, kā jau pasakā, skaista stāsta labad daža detaļa izcelta, cita noklusēta, jo operas librets galu galā nav nekāds traktāts."

Viņas redzējumā kartupelis dzimis Dienvidamerikā, kur to krastā iznes spāņu konkistadori kaut kur Biskajas līča apkārtnē. "Caur klosteriem tas arī ienāca, pateicoties svētajam Hieronīmam, hronistam, kas, atšķirībā no vairuma mūku, bija liels dārzkopis un eksotikas  cienītājs. Starp citu, arī tulku aizbildnis un Bībeles tulkotājs. Tad nu caur savu dārzu viņš kartupeli ielaidis arī Eiropā..."

Ineses Zanderes libretā konkrētais kartupeļa dzimšanas laiks pārvērsts par mītisko. Nav arī svarīgi, kurā galmā tas notiek. Pirmajā cēlienā kartupeļu ģimene iziet cauri Eiropai, bet otrajā cēlienā notikumi risinās Latvijā. "Pēc pirmajām ražām latvieši ir gatavi sist pie krūts un teikt, ka kartupelis ir mūsējais! Tāpēc stāsts ir arī par to, kā viena kultūra ieaug otrā."

Ieradusies Latvijā, kartupeļu ģimene jūtas nedroši: te vairs nav viņu drauga svētā Hieronīma, taču tiek iegūts jauns draugs, kuru uzvedumā atveidos Juris Vizbulis. Latviešu sētā viņš ir mākoņstūmējs: kamēr visi domā par zemes aršanu, viņš lūkojas uz debesīm.

Dzejniece smejoties stāsta, kādi vien pārpratumi bijuši ar kartupeļa nosaukumu: tas saukts gan par trifeli, gan zemesriekstu, bet latviešiem viss bijis vienkāršāk: sākumā tas saukts par rāceni, bet vēlāk tupeni: "Galu galā, tupus rāpus mēs to stādām un tupus rāpus novācam..."

Vaicāta, vai uzvedumā būs sastopami atpazīstami tēli, libreta autore kļūst domīga un teic, ka pret vārdiņu "atpazīstams" viņai ir divējādas jūtas. Protams, ka operā darbosies gan žurkas un kurmji, gan cūkas un sliekas, bet... "Vienam no maniem mazbērniem, sešgadīgajai mazmeitai, šobrīd mīļākie tēli šajā stāstā ir tie, kuri aizlienēti no senajiem inkiem un simbolizē pazemes, virszemes un debesu spēkus: čūska, puma. Pavisam nepazīstamie tēli spilgti tiek izdziedāti arī mūzikā. Viņai tie šķiet ļoti interesanti un aizraujoši. Viņa ir gatava sastapt ko tādu, ko vēl nepazīst." 

Jautāta, kā operas iestudēšanas gaitā izdevies saprasties ar sešu komponistu lielo pulku, Inese teic — tas esot garš stāsts, bet rezultāts ir jauks.

"Īstenībā tas, kā šis darbs tapis, ir visīstākā talka! Mēs jau zinām, ka lielus, svarīgus un ātri veicamus darbus vislabāk darīt kompānijā — ar talkas palīdzību. Tad nu "Kartupeļu opera" ir īsta komponistu talka. Ļoti mīlu visus sešus komponistus, jo katrs no viņiem, kaut savā veidā, bet ļoti labi uztvēris to, ko esmu mēģinājusi "iestādīt" savā libretā. Jūtu, ka ar katru no viņiem esmu burtiski saplūdusi vienā personā."

Lai gan visi seši komponisti — Mārtiņš Brauns, Līga Celma-Kursiete, Andris Sējāns, Evija Skuķe, Lolita Ritmane un Rihards Dubra — ir krietni atšķirīgi kā pieredzes, tā paaudžu un muzikālās stilistikas ziņā, visi atraduši vienojošo stīgu. "Kaut nerīkojām apspriedes, kurā tiktu dotas kādas instrukcijas, nejauši saskaņotas pat tonalitātes... Nejūt ne bedres, ne šuves. Tur nav nesavienojamu lietu," stāsta Inese, slavējot arī abu radošās komandas līderu darbu: "Ar prieku nolūkojos, kā diriģente Aira Birziņa un režisore Margo, abas būdamas ar stingru raksturu un saviem principiem, tik labi atradušas kopīgu valodu un spēj visu pakārtot kopīgam mērķim. Tas ir brīnišķīgi, un to ir patīkami vērot."