Rīta intervijas viesis – komponists, pianists, skolotājs, esejists, mūzikas kritiķis Imants Zemzaris. 14. aprīlī viņš nosvinēja 65. dzimšanas dienu, šo notikumu atzīmējot ar jauna vokālā cikla pirmatskaņojumu Latvijas Komponistu savienībā, uzaicinot draugus, dombiedrus un savas mūzikas cienītājus.

Jubilejas vakarā komponists ne vien vēstīja par savu radošo procesu un ļāvās sarunām un diskusijām ar klātesošajiem, bet arī sēdās pie klavierēm, lai kopā ar dziedātāju Montu Martinsoni pirmatskaņotu gluži jaunu vokālo ciklu "Vai tu esi debesīs?" ar latviešu dzejnieku garīgajām vārsmām.

Imants mīl pavasari un viņam patīk savas dzimšanas dienas mēnesis – aprīlis. "Aprīlis ir labs, jo ziema iet projām, viss atdzīvojas. Dažbrīd gribīgāk, dažbrīd negribīgāk, bet viss mainās uz dzīvības un gaismas pusi. Nu jau ir iespēja aizbraukt uz dārzu un darīt dārza darbus," teic Imants.

Vispār agrs pavasaris viņam ir rosinošākais gadalaiks. "Kamēr viss vēl skrajš, nesazaļojis, tik daudz ir nojausmu, miglu, pārmaiņas sološu vēsmu! Atlido gājputni, kas vienmēr lido pāri manam dārzam. Šādi Dievs uzrunā mani – vismaz tāda ir mana izjūta par Radītāju."

Zemzaris ir kamervērotājs un liriķis, miniatūru meistars, kurš mūzikā prot palēnināt laiku, likt ielūkoties mirklī, arī pavīpsnāt, noglāstīt un veldzēt. Paralēli radošajam darbam Imants pievērsies arī pedagoģijai, daudz publicējies, gan kā recenzents, gan esejists, un arī caur savu klavierspēli allaž centies pievērst uzmanību nepelnīti aizmirstām vai mazāk šķirstītām latviešu mūzikas lappusēm.

Izraudzītā dzeja jaunajam ciklam ir Imantu radoši rosinoša lirika. “Man laikam nepieciešams, lai dzejā ir iztēles ainas, ainavas, bildes, zināma konkrētība. Tad prasās dzeju papildināt ar melodiju. Tieši šajā teksta izvēlē tas atkal tā bija, un dzejoļi visi kā viens uzrunāja, rosināja. Lai gan neesmu cītīgs dzejas lasītājs, ierosmi no dažādām pusēm saņemot, pie manis nonākusi dzeja, kas bijusi rosinoša. Antons Austriņš, Imants Ziedonis," prāto komponists un neslēpj, ka, lasot trimdas latviešu dzeju, pārliecinājies, ka latviešu dzejnieks tā īsti nevar pastāvēt citā pasaulē – bez saknēm. "Lai gan arī prozā var būt ļoti daudz dzejas – piemēram, Alberts Bels. Jāatzīst gan ka jaunībā nebiju tāds ļoti liels lasonis, nekādā ziņā."

Bet kā ar simpātijām mūzikā? "Reiz ļoti patika Franču sešinieks, un tolaik klasikai varēju "uzšķaudīt", bet tagad ir pilnīgi otrādi," pasmaida Imants.

Jaunā vokālā cikla pirmatskaņotāja Monta Martinsone, tāpat kā Imants, strādā Dārziņskolā, tāpēc brīdis arī apcerei par to, kā mainījusies šī skola, kuru Imants pats savulaik absolvējis. Pat vairāk – tur, skolas vecajās telpās Raiņa bulvārī, kur šobrīd Mūzikas akadēmija, pat savus zīmējumus izstādījis un leļļu teātri spēlējis. "Toreiz Dārziņos bija vairāk huligānisma, romantikas, šodien – vairāk lietišķības, vairāk aifonu romantikas..."

Šobrīd uz Imanta Zemzara rakstāmgalda top uzmetumi Orķestra "Rīga" pasūtinājumam, kas rudenī godinās Jani Rozentālu un Teodoru Zaļkalnu jubilejās. Un būtiskas dzimšanas dienas taču arī mūziķiem-lielgariem.

"Dažkārt šķiet, ka mūziķiem nav diezin cik no svara, ko spēlēt. Jo vairāk, jo labāk.

Mēs – tie komponējošie – sākām rakstīt tieši šī iemesla dēļ, ka mums bija savi kritēriji. Kaut kas patika, kaut kas riebās. Savā uztverē nošķīrām labu mūziku no sēnalām, bet izpildītājiem tā īsti tas nav ieaudzināts.

Labi jānospīd eksāmenā, konkursā, lai tiktu ievērots. Un tad nākas redzēt, dzirdēt, ka spēlē tik daudz tukšas mūzikas. Kaut vai līdz apnikumam nodeldētie tango, kas noteikti jānospēlē piedevās, – vēl joprojām tas nav izslimots. Ir pavisam nedaudz mūziķu, kas diferencē vērtīgo mūziku. Vijolnieks Jānis Bulavs, piemēram, nekad nav spēlējis ārišķīgu mūziku, jo allaž meklējis tikai saturu, pats būdams stalkers un nakts intelektuālo romānu lasonis..."

Joprojām Imantam galvenais komponēšanas impulss ir prieks. "Prieks par dzīvi, jā, tas joprojām ir rosinošāks. Gaišie fluīdi, labas domas, laba noskaņa, redzējumi.

Drūmais paralizē, padara mēmu, tas visas klapes aiztaisa ciet un noslēdz visas atslēgas. Cerību vajag joprojām.

Jāmāk tikai sajust, saskatīt, uztver signālus kā sava veida sūtņus – te atlido zīlīte, te bite, te salapo bērzs..."