Teju vai taisnā ceļā no lidostas studijā ieradusies "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, lai vēstītu par saviem šīsnedēļas ceļojuma iespaidiem - proti, Gunda apmeklējusi Holandes festivālu, kas šogad risinās jau 69. reizi.

"Līdz ar to, ka Holande šī gada pirmajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts, festivālam izvēlēts arī atbilstošs skatpunkts - kopīgā tēma ir Eiropas šķautnes, vai varbūt - asumi," stāsta Gunda. "Festivāls - tā šajā gadījumā nav tikai opera, ko vairākkārt skatījām. Tajā iekļauta deja, teātris, tēlotājmāksla, digitālā māksla, dažādi kontekstuāli pasākumi. Festivāls ilgs līdz pat 3. jūlijam, un tajā piedalās patiešām lieli vārdi. Lai izvēlētos sev tuvāko pasākumu, pirms tam rūpīgi jāizstudē plašā programma. Katru dienu kaut kas notiek - ir, ko redzēt, ir, ko dzirdēt."

Spilgtu iespaidu "Klasikas" direktorei radījusi igauņu režisoru uzņemtā filma, kas atklājusi festivālu: "Filma atspoguļo 44 dienas, kuru laikā dzimst jauna, bet fiktīva politiska partija. Filmas nosaukums - "Unificētā Eiropa". Un cilvēki tam visam notic! Jā, festivālā jaušama politiskā pieskaņa, bet tas nemazina mākslas vērtību."

Gunda stāsta arī par festivālā rezidējošajiem māksliniekiem, kuru vidū - arī pasaulslavenais Kronos Quartet. "Viņi nolēmuši piecu gadu laikā dažādiem komponistiem pasūtīt 50 stīgu kvartetus, turklāt 25 - vīriešiem, un 25 - sievietēm. Kaut kas aizdomīgs tajā visā ir, bet lai nu būtu. Tas būs jauns pienesums un jācer, ka kaut kas no visa parādīsies arī ļoti labs.

Holandes festivāls izceļas ar eksperimentālu gaisotni - tur nav tikai tīrā, klasiskā māksla, bet arī dažādi starpžanri. Festivāla rīkotāji aicina māksliniekus, kuri nebaidās riskēt.

Piemēram, Luijs Andrīsens piedāvāja savu jauno, pēc skaita sesto operu "Pasaules teātris", kuru kritiķi jau paspējuši novērtēt ļoti augstu. Andrīsens jau vienmēr bijis eksperimentētājs. Pirmizrāde notika Amsterdamas Carre teātrī: sirmais delveris nemainās – asprātība, profesionalitāte, stilizācijas, kas urda domāt, kur esam un kurp skrienam. Īsta Bābele. Stāsta centrā ir Kircher, kurš esot bijis renesanses pēdējais dižvīrs. Tik daudz citātu, muzikālu un stilizāciju, vēsturisku un tēlu citātu...  Kopumā es to nosauktu par pustonālo fragmentārismu postmodernisma mērcē," smej Gunda.

Holandes festivāla centrālie pasākumi notiek Amsterdamā, un mūzikas ziņā uzsvars likts tieši uz operām. Tā, piemēram, efektīgs bijis Čaikovska operas "Pīķa dāma" iestudējums, kuru veidojis izcilais norvēģu režisors Stefans Herheims, ko mēs pazīstam pēc Vāgnera operas "Reinas zelts" iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā. "Būdams ļoti muzikāls un dziļi inteliģents, viņš paveicis milzīgu un skaistu darbu.

Kā sacīja maestro Mariss Jansons, kurš ir šī iestudējuma diriģents - paldies Dievam, ka Herheimam nav bijis laika realizēt visas savas idejas...

Šeit atstāts pats minimums. Interesanti, ka traktējuma centrā režisors izvirzījis pašu Čaikovski, kurš iedzīvināts Jeļecka tēlā. Skatuve un tērpi arī iespaidīgi. Labi solisti. Bet Marisu Jansonu publika jau pašā sākumā sagaidīja ar vētrainām gavilēm. Ir jau arī par ko – smalkums, gaume, iejūtīgums."

Vēl spilgtu iespaidu raisījis popārta koncerts, kurā Concertgebouw orķestris uzstājies kopā ar amerikāņu komponistu un dziedātāju Son Lux. "Viņa īstais vārds ir Raiens Lots. Interesanti, ka koncertā viņš figurēja ar abiem vārdiem – kad orķestris spēlēja viņa darbus, tad viņš figurēja ar savu vārdu, bet atskaņojot popārtu - ar pseidonīmu. Pasmaidījām, ka Shipsi noteikti ir ar viņu pazīstams, jo stils šķita ļoti radniecīgs."

Vēl Gunda Vaivode stāsta par izstādēm, kas aplūkojamas festivāla, bet sarunas noslēgumā rezumē savas izjūtas:

"Viss redzētais un dzirdētais Holandes festivālā raisa pārdomas – vai kaut kas īsts un tīrs vēl maz ir kādā vērtē? Pārņem sajūta, ka tā multi nupat jau ir par daudz..."